Post by k on Aug 25, 2020 11:51:48 GMT 3
Bruknas muiža, Aglona, kristiešu aktivitātes
Parādījies raksts, kurā Bruknas muižas saimnieks Mediņš tiek apskatīts drusku no cita rakursa.
Ievadam - Agris Dzenis komentārs - Sāk parādīties arī citādas liecības par Sv. Bruknas Mediņu un viņa Sv. Gara inspirētajiem darbiem. Te var atpazīt svēto vīru, kurš arī man reiz privātas sarunas laikā sāka bukņīt saules pinumu ar sejas izteiksmi "Tev tas patīk, riebeklīti?" Rehabilitācija nav peļama, tikai to veicošais personāzis un viņa metodes padara labos nodomus neīstenojamus.
Inta Blūma - Bruknas Mediņš vai Anša vērdiņš....
Lielākoties publiski nekomentēju dažādus sabiedriskos procesus, taču uzskatu, ka ir visiem ir tiesības iepazīties ar dažādiem viedokļiem, nespriest virspusēji vai neskriet un nebļaut līdzi vairākumam. Katram ir tiesības uz savu viedokli, taču, lai to izveidotu ir vajadzīga vispusīga un dziļa informācija.
Publicēju vienu stāstu, kura publikācijai saņēmu atļauju. Pēdējo trīs gadu laikā man šādi stāsti ir vairāki un tur ir daudz trakākas lietas. Arī mana personīgā pieredze Bruknā (ar to dalīšos vēlāk savā kanālā).
Pašlaik savu viedokli izsaka tikai Mediņa personības noburtie, ne tie, kas reāli cietuši. Tie baidās iet pret vairākumu. Bet tas nenozīmē, ka viņu nav. Taču, lai cilvēki spētu izdarīt katrs savus secinājumus, ir nepieciešama informācija no abām pusēm.
Es aicinu nebaidīties un dalīties ar šo rakstu, -atrast patiesību visiem kopā.
Šis ir ieraksts no viena slēgtās grupas dalībnieka, kur viņš nebija anonīms. Vārdu neminēt ir mana izvēle.
''Mans stāsts par pieredzi ar Andreju.
Es pazīstu raksta autori Ingu, precīzāk, atceros Ingu un tos laikus, kad Latvijā aizsākās reliģiskā atmoda. Baznīcas kļuva pieejamas, sākās svētceļojumi uz Aglonu, kas ātri guva ļoti lielu popularitāti. Svētceļojumi bija, kas jauns, apvienoja jauniešus un pieaugušos, gan vecāka gada gājuma cilvēkus. Arī es nokļuvu baznīcā, vēlāk arī piedalījos svētceļojumos. Tas bija iespaidīgi, gulēšana teltīs, pārgājiens divu nedēļu garumā, dziedāšana baznīcās, ģitāras. Viss tas radīja ļoti milzīgi pozitīvu enerģiju. Mēs pusaudži, jaunieši dzīvojām no šīs enerģijas, prieka un laimes, ka esam sadzirdēti, ka varam būt kopā.
Andrejs, kā katoļu mācītāja students, organizēja svētceļojumus uz Aglonu. Ar savu šarmu, spēju skaisti dziedāt un spēlēt klavieres viņš burtiski kā magnēts pievilka jauniešus. Viņu pašu pozitīvā attieksme pret jauniešiem un ticība tam ko dara pievilka māsām cilvēkus. Viņš bija topā 🙂
Bet tagad mans stāsts. Stāsts, kuru iespējams es nemaz negribētu stāstīt, bet sajūta, ka vajag, jo katrai medaļai ir arī otra puse, puse ko tik ļoti negrib redzēt Inga un citi, jo tas vairs nav skaisti, tā vairs nav ballīte katru dienu.
Pēc vidusskolas studijām nolēmu doties studijās uz Rīgu Katoļu garīgo semināru, mācīties par mācītāju. Kāpēc? Nu tāpēc , ka muļķis, jo sava prāta vēl nebija 🙂
Tantes baznīcā priecājās, mācītāji arī, re, kāds skaists puisītis un par mācītāju ies, Andrejs kā piemērs, jaunieši, tusiņi, kruti..
Iestājos katoļu skolā par mācītāju, bet ātri sastapos ar skaudro realitāti, mājās nelaida, teritorija iežogota, izziet no semināra drīkst vienreiz nedēļā, apmeklēt tevi drīkst pēc iepriekšēja pieraksta un vēlams, lai tās nebūtu sievietes. Sievietes tika uzskatītas par īpaši bīstamām, jo aizvilinot jaunos mācītājus. Tā nu mana sapņu pasaule sagruva pāris mēnešu laikā. Obligātās grēku sūdzes mani iedzina depresijā, sākās neciešamas galvassāpes, regulāri asiņoja deguns. Sapratu, ka ilgi te neizvilkšu, bet atgriezties ģimenē negribēju, kur alkohols plūda straumēm,.
Piepalīdzot trankvilizatoriem, līdz studiju pirmajam gadam novilku, daži no citiem kursiem nenovilka, viens nonāca tādās neirozēs un depresijā, kā spēja tikai smaidīt, otrs skaļi smieties lūgšanu laikā, trešais sākās raustīt valodu,. Tos kuri apārstējās, ja pats gribēja ņēma atpakaļ. Ņēma visus, ka tik grib par katoļu mācītāju, bija pilna skola, seši kursi,- visi piebāzti līdz lūpai.
Tā nu pienāca vasara un prakses laiks, sazvanījos ar Andreju un sarunāju, ka praksi iziešu pie viņa, lai gan bija skaidrs, kā atpakaļ, katoļu cietumā vairs neatgriezīšos.
Ap Andreju vienmēr pulcējas daudz cilvēku, viņa idejas celt jaunu baznīcu, izveidot klosteri, kopienu, pievilka daudzus, gan nabagos, gan bagātos. Nabagiem viņš deva patversmi, bet bagātiem iespēju realizēt viņa idejas.
Īpaši viņu interesēja bagātie, tie tika celti īpašā godā, ar tiem viņš tusējās, brauca ciemos uz vakariņām, kopā gāja pirtīs. Andrejs bagātos nešķiroja, ka tik nauda nāk, un galvenais, lai nāk. Ja bija nācējs baznīcā, iecēla baznīcas amatā, bet nu tur jau kopā bija jāsmejās un ar Andreju vienādi jādomā.
Tos, kuri vēlāk vairs kopā nesmējās un vienādi vairs nedomāja, Andreja mute nežēloja, tos viņš parasti dēvēja par šizīšiem un slimniekiem.
Atceros, kā braucām busiņā uz vienu no viņa lauku mājām, sēdēju blakus, kaut ko aizrautīgi stāstīju, pēkšņi dabūju no viņa ar plaukstu spēcīgu sitienu pa pakausi. Biju apstulbis, nesapratu, kas notiek, Bet Andreja acīs bija tāds prieks, viņš smējās, tik gardi, un atkal iesita man pa galvu un smējās. Teicu, lai pārstāj, bet bauda no fiziskās vardarbības bija liela.
Varu pār cilvēkiem viņš izbauda, kā saldo ēdienu. Kādu citu reizi braucot nakšņot uz lauku mājām, viņš paņēma līdz sievieti, kurā bija nonākusi finanšu grūtībās, dzīvoja baznīcā, strādāja pie viņa kā saimniece, puiku uzticēja Andrejam audzināšanā. No līkumainajiem ceļiem sievietei kļuva slikti, lūdza braukt lēnām. To redzot viņā iemirdzējās acis un skaļiem smiekliem skanot, uzdeva gāzi. Tā nu pusstundu Andrejs izklaidējās, gāzējot un bremzējot, sieviete lūdzās pārtraukt, bet jo vairāk lūdzās, jo vairāk Andrejs gāzēja. Galapunktā atsprāga durvis un sieviete izvēma visu ko varēja izvemt, bet Andreja acīs bija bauda.
Sievietes dēls skolnieks, gadi 12, dzīvoja Andreja lauku mājā, gāja vietējā lauku skolā. Kādos apstākļos viņš tur dzīvoja nezinu, bet tiekoties ar viņa skolotāju un runājot par situāciju ar audzināšanā uzticēto puiku, neko labu nedzirdēju. Puika, nākot uz skolu pārguris, neizgulējies, sekmes sliktas. Jautāja vai es zinot, kas tur notiek.
Vēlāk Andrejs pats vairs bieži lauku mājās neuzturējās, tikai sestdienās, lai saicinātu nākamos upurus uz pirti.
Andrejs puiku uzticēja audzināt vairākkārt sodītam cietumniekam, kas nu visticamāk, audzināja savām metodēm.
Vēlāk man stāstīja, ka cietumnieks viņu sitot par to, ka esot aizmidzis lauku tualetē. Vēl stāstīja, ka puiku ceļot pa nakti augšā, lai vācot mācītāja suņa sūdus.
Domāju, ka puika Andrejam bija kļuvis par milzīgu slogu. Lepnums neļāva pateikt, ka nevar vairs pavilkt, tāpēc vieglāk bija atstāt kā sanāks, būs labi.
Andrejam jebkurā brīdī var uznākt lēkme, sākās krampji. Tāpēc, blakus viņam vienmēr ir kāds upuris, kāds nabadzīgais potenciāls, kas viņu masēs, līdz viņam pāries lēkme. Jāmasē , protams, ir no sirds, un viss ķermenis un aptuveni stundu jo ja būsi slikti masējis Andrejs to noteikti jutīs un pārmetumi par sliktu masāžu būs kā balva.
Kāds no viņa potenciālajiem, tos kurus viņš bīdīja uz klosteri, vai saredzēja svētuma, garīguma noti, gulēja blakus arī naktī, lai Andrejs tiktu masēts arī tad, ja miegā viņam sākās krampji.
Andrejam patika kontrolēt visu, arī to ar ko draudzējas viņa ērģelnieks.
Uzzināja, ka ērģelnieks draudzējas ar Luterāņu mācītāja meitu, bija gatavs darīt visu lai to pārtrauktu. Kādā vakarā Andrejs teica lai sēžos mašīnā un paņemot viņa jaunos nabagus un braucot pie ērģelnieka Sagaidījuši ērģelnieku nabagi viņu piekāva, nu labi sita viens.
Vēlāk, kad ar ērģelnieku pārrunājām situāciju, tad iepriekšējā dienā Andrejs esot burtiski piespiedīs izsūdzēt grēkus un atklāt, ka draudzējas ar Luterāņu mācītāju meitu.
Pēc tam tad arī sekoja Andreja sods. Atgādināšu, ka katoļu mācītāji dod zvērestu, ka grēkusūdzē teiktais, ne kādā veidā un rīcībā nedrīkst tikts izpausts.
Andrejam ļoti patika sieviešu uzmanība , bet ciest viņš nevarēja ja tās izrādīja uzmanību citiem. Ja jauniešu starpā izveidojās simpātijas, tad meitenes tik aplaimotas ar vārdiem mauka.
Andrejam ļoti patika manipulēt ar cilvēkiem.
Kad cilvēki jau bija noguruši no viņa, tad apkārtējiem viņš sāka stāstīt, cik te viss ir noriebies un pēc divām nedēļām dodas prom uz dziļiem laukiem, tādā veidā mēģinot izsaukt žēlastību un pielūgsmi.
Žēl, kā Inga raksta autore, nespēj nošķirt savu pieredzi no citu pieredzes.
Ingai ir paveicies, jo Tas Andrejs, kas viņai palīdzēja, jau vairs nav tas, kas izveidojis vergu sistēmu.
Mīļie tie, kas satraukušies, kā Mediņu gāž no troņa:
Neticu, ka kāds gribētu, lai viņu bērnu pāraudzina, un audzina šādās iestādēs. Neticu, ka Inga priecātos, ka viņas bērnu piekauj cietumnieks. Es neticu, ka tie, kas slavē Andreju priecātos, ja viņu bērniem naktīs vajadzētu vākt Andreja suņa sūdus. Neticu.
Savā ziņā tas ir briesmīgi, ka sabiedrībā ir tāda tolerance pret vardarbību un nihilismu. Paši mēs neticam, ka var mainīt cilvēka personību, vēl jo vairāk slima, atkarīga cilvēka personību, liekot ravēt kartupeļus, bet bērnus, pusaudžus mēs akli atstājam kaut kur, lai ārstējas ar kartupeļu vagu .
Un tas jau vairs nav stāsts par to, kā kopienā tiek organizēts darbs, bet par to, kas notiek mūsu acu priekšā, vardarbību, fizisku un emocionālu.
Un nav jau vairs tik svarīgi vai Andrejs sita, uzraugs sita, bet par sistēmu, kas ir izveidota. Izmantojot cilvēkus, bērnus un ģimenes, kas nonākuši grūtībās, lai gūtu sev personisku labumu, naudu, varu, slavu un popularitāti sabiedrībā.
Mīļie, mums nekas šajā dzīvē nepieder, arī tavs ķermenis tev ir iedots uz laiku.
Mums pieder tikai mūsu izvēles,
Vai tu atstāsi aiz sevis tumsu un iznīcību vai
Gaismu un mīlestību,
Un izvēles mēs izdarām katru dienu.
Esam''
Ja kāds nezina kontekstu, tad šeit viens no rakstiem: www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/bernu-tiesibu-uzraugs-par-parkapumiem-bruknas-muiza-nav-zinojis-dumpigs-pusaudzis-precizets.a371332/
P.s. Šis ieraksts ir kā atšķirīgs viedoklis, otra puse konkrētai tēmai, nevis diskusijas rosināšanai, lai komentāros izlietu žulti vai pierādītu savu taisnību. Tāpēc agresīvie, neiecietīgie utml.komentāri tiks dzēsti.
Parādījies raksts, kurā Bruknas muižas saimnieks Mediņš tiek apskatīts drusku no cita rakursa.
Ievadam - Agris Dzenis komentārs - Sāk parādīties arī citādas liecības par Sv. Bruknas Mediņu un viņa Sv. Gara inspirētajiem darbiem. Te var atpazīt svēto vīru, kurš arī man reiz privātas sarunas laikā sāka bukņīt saules pinumu ar sejas izteiksmi "Tev tas patīk, riebeklīti?" Rehabilitācija nav peļama, tikai to veicošais personāzis un viņa metodes padara labos nodomus neīstenojamus.
Inta Blūma - Bruknas Mediņš vai Anša vērdiņš....
Lielākoties publiski nekomentēju dažādus sabiedriskos procesus, taču uzskatu, ka ir visiem ir tiesības iepazīties ar dažādiem viedokļiem, nespriest virspusēji vai neskriet un nebļaut līdzi vairākumam. Katram ir tiesības uz savu viedokli, taču, lai to izveidotu ir vajadzīga vispusīga un dziļa informācija.
Publicēju vienu stāstu, kura publikācijai saņēmu atļauju. Pēdējo trīs gadu laikā man šādi stāsti ir vairāki un tur ir daudz trakākas lietas. Arī mana personīgā pieredze Bruknā (ar to dalīšos vēlāk savā kanālā).
Pašlaik savu viedokli izsaka tikai Mediņa personības noburtie, ne tie, kas reāli cietuši. Tie baidās iet pret vairākumu. Bet tas nenozīmē, ka viņu nav. Taču, lai cilvēki spētu izdarīt katrs savus secinājumus, ir nepieciešama informācija no abām pusēm.
Es aicinu nebaidīties un dalīties ar šo rakstu, -atrast patiesību visiem kopā.
Šis ir ieraksts no viena slēgtās grupas dalībnieka, kur viņš nebija anonīms. Vārdu neminēt ir mana izvēle.
''Mans stāsts par pieredzi ar Andreju.
Es pazīstu raksta autori Ingu, precīzāk, atceros Ingu un tos laikus, kad Latvijā aizsākās reliģiskā atmoda. Baznīcas kļuva pieejamas, sākās svētceļojumi uz Aglonu, kas ātri guva ļoti lielu popularitāti. Svētceļojumi bija, kas jauns, apvienoja jauniešus un pieaugušos, gan vecāka gada gājuma cilvēkus. Arī es nokļuvu baznīcā, vēlāk arī piedalījos svētceļojumos. Tas bija iespaidīgi, gulēšana teltīs, pārgājiens divu nedēļu garumā, dziedāšana baznīcās, ģitāras. Viss tas radīja ļoti milzīgi pozitīvu enerģiju. Mēs pusaudži, jaunieši dzīvojām no šīs enerģijas, prieka un laimes, ka esam sadzirdēti, ka varam būt kopā.
Andrejs, kā katoļu mācītāja students, organizēja svētceļojumus uz Aglonu. Ar savu šarmu, spēju skaisti dziedāt un spēlēt klavieres viņš burtiski kā magnēts pievilka jauniešus. Viņu pašu pozitīvā attieksme pret jauniešiem un ticība tam ko dara pievilka māsām cilvēkus. Viņš bija topā 🙂
Bet tagad mans stāsts. Stāsts, kuru iespējams es nemaz negribētu stāstīt, bet sajūta, ka vajag, jo katrai medaļai ir arī otra puse, puse ko tik ļoti negrib redzēt Inga un citi, jo tas vairs nav skaisti, tā vairs nav ballīte katru dienu.
Pēc vidusskolas studijām nolēmu doties studijās uz Rīgu Katoļu garīgo semināru, mācīties par mācītāju. Kāpēc? Nu tāpēc , ka muļķis, jo sava prāta vēl nebija 🙂
Tantes baznīcā priecājās, mācītāji arī, re, kāds skaists puisītis un par mācītāju ies, Andrejs kā piemērs, jaunieši, tusiņi, kruti..
Iestājos katoļu skolā par mācītāju, bet ātri sastapos ar skaudro realitāti, mājās nelaida, teritorija iežogota, izziet no semināra drīkst vienreiz nedēļā, apmeklēt tevi drīkst pēc iepriekšēja pieraksta un vēlams, lai tās nebūtu sievietes. Sievietes tika uzskatītas par īpaši bīstamām, jo aizvilinot jaunos mācītājus. Tā nu mana sapņu pasaule sagruva pāris mēnešu laikā. Obligātās grēku sūdzes mani iedzina depresijā, sākās neciešamas galvassāpes, regulāri asiņoja deguns. Sapratu, ka ilgi te neizvilkšu, bet atgriezties ģimenē negribēju, kur alkohols plūda straumēm,.
Piepalīdzot trankvilizatoriem, līdz studiju pirmajam gadam novilku, daži no citiem kursiem nenovilka, viens nonāca tādās neirozēs un depresijā, kā spēja tikai smaidīt, otrs skaļi smieties lūgšanu laikā, trešais sākās raustīt valodu,. Tos kuri apārstējās, ja pats gribēja ņēma atpakaļ. Ņēma visus, ka tik grib par katoļu mācītāju, bija pilna skola, seši kursi,- visi piebāzti līdz lūpai.
Tā nu pienāca vasara un prakses laiks, sazvanījos ar Andreju un sarunāju, ka praksi iziešu pie viņa, lai gan bija skaidrs, kā atpakaļ, katoļu cietumā vairs neatgriezīšos.
Ap Andreju vienmēr pulcējas daudz cilvēku, viņa idejas celt jaunu baznīcu, izveidot klosteri, kopienu, pievilka daudzus, gan nabagos, gan bagātos. Nabagiem viņš deva patversmi, bet bagātiem iespēju realizēt viņa idejas.
Īpaši viņu interesēja bagātie, tie tika celti īpašā godā, ar tiem viņš tusējās, brauca ciemos uz vakariņām, kopā gāja pirtīs. Andrejs bagātos nešķiroja, ka tik nauda nāk, un galvenais, lai nāk. Ja bija nācējs baznīcā, iecēla baznīcas amatā, bet nu tur jau kopā bija jāsmejās un ar Andreju vienādi jādomā.
Tos, kuri vēlāk vairs kopā nesmējās un vienādi vairs nedomāja, Andreja mute nežēloja, tos viņš parasti dēvēja par šizīšiem un slimniekiem.
Atceros, kā braucām busiņā uz vienu no viņa lauku mājām, sēdēju blakus, kaut ko aizrautīgi stāstīju, pēkšņi dabūju no viņa ar plaukstu spēcīgu sitienu pa pakausi. Biju apstulbis, nesapratu, kas notiek, Bet Andreja acīs bija tāds prieks, viņš smējās, tik gardi, un atkal iesita man pa galvu un smējās. Teicu, lai pārstāj, bet bauda no fiziskās vardarbības bija liela.
Varu pār cilvēkiem viņš izbauda, kā saldo ēdienu. Kādu citu reizi braucot nakšņot uz lauku mājām, viņš paņēma līdz sievieti, kurā bija nonākusi finanšu grūtībās, dzīvoja baznīcā, strādāja pie viņa kā saimniece, puiku uzticēja Andrejam audzināšanā. No līkumainajiem ceļiem sievietei kļuva slikti, lūdza braukt lēnām. To redzot viņā iemirdzējās acis un skaļiem smiekliem skanot, uzdeva gāzi. Tā nu pusstundu Andrejs izklaidējās, gāzējot un bremzējot, sieviete lūdzās pārtraukt, bet jo vairāk lūdzās, jo vairāk Andrejs gāzēja. Galapunktā atsprāga durvis un sieviete izvēma visu ko varēja izvemt, bet Andreja acīs bija bauda.
Sievietes dēls skolnieks, gadi 12, dzīvoja Andreja lauku mājā, gāja vietējā lauku skolā. Kādos apstākļos viņš tur dzīvoja nezinu, bet tiekoties ar viņa skolotāju un runājot par situāciju ar audzināšanā uzticēto puiku, neko labu nedzirdēju. Puika, nākot uz skolu pārguris, neizgulējies, sekmes sliktas. Jautāja vai es zinot, kas tur notiek.
Vēlāk Andrejs pats vairs bieži lauku mājās neuzturējās, tikai sestdienās, lai saicinātu nākamos upurus uz pirti.
Andrejs puiku uzticēja audzināt vairākkārt sodītam cietumniekam, kas nu visticamāk, audzināja savām metodēm.
Vēlāk man stāstīja, ka cietumnieks viņu sitot par to, ka esot aizmidzis lauku tualetē. Vēl stāstīja, ka puiku ceļot pa nakti augšā, lai vācot mācītāja suņa sūdus.
Domāju, ka puika Andrejam bija kļuvis par milzīgu slogu. Lepnums neļāva pateikt, ka nevar vairs pavilkt, tāpēc vieglāk bija atstāt kā sanāks, būs labi.
Andrejam jebkurā brīdī var uznākt lēkme, sākās krampji. Tāpēc, blakus viņam vienmēr ir kāds upuris, kāds nabadzīgais potenciāls, kas viņu masēs, līdz viņam pāries lēkme. Jāmasē , protams, ir no sirds, un viss ķermenis un aptuveni stundu jo ja būsi slikti masējis Andrejs to noteikti jutīs un pārmetumi par sliktu masāžu būs kā balva.
Kāds no viņa potenciālajiem, tos kurus viņš bīdīja uz klosteri, vai saredzēja svētuma, garīguma noti, gulēja blakus arī naktī, lai Andrejs tiktu masēts arī tad, ja miegā viņam sākās krampji.
Andrejam patika kontrolēt visu, arī to ar ko draudzējas viņa ērģelnieks.
Uzzināja, ka ērģelnieks draudzējas ar Luterāņu mācītāja meitu, bija gatavs darīt visu lai to pārtrauktu. Kādā vakarā Andrejs teica lai sēžos mašīnā un paņemot viņa jaunos nabagus un braucot pie ērģelnieka Sagaidījuši ērģelnieku nabagi viņu piekāva, nu labi sita viens.
Vēlāk, kad ar ērģelnieku pārrunājām situāciju, tad iepriekšējā dienā Andrejs esot burtiski piespiedīs izsūdzēt grēkus un atklāt, ka draudzējas ar Luterāņu mācītāju meitu.
Pēc tam tad arī sekoja Andreja sods. Atgādināšu, ka katoļu mācītāji dod zvērestu, ka grēkusūdzē teiktais, ne kādā veidā un rīcībā nedrīkst tikts izpausts.
Andrejam ļoti patika sieviešu uzmanība , bet ciest viņš nevarēja ja tās izrādīja uzmanību citiem. Ja jauniešu starpā izveidojās simpātijas, tad meitenes tik aplaimotas ar vārdiem mauka.
Andrejam ļoti patika manipulēt ar cilvēkiem.
Kad cilvēki jau bija noguruši no viņa, tad apkārtējiem viņš sāka stāstīt, cik te viss ir noriebies un pēc divām nedēļām dodas prom uz dziļiem laukiem, tādā veidā mēģinot izsaukt žēlastību un pielūgsmi.
Žēl, kā Inga raksta autore, nespēj nošķirt savu pieredzi no citu pieredzes.
Ingai ir paveicies, jo Tas Andrejs, kas viņai palīdzēja, jau vairs nav tas, kas izveidojis vergu sistēmu.
Mīļie tie, kas satraukušies, kā Mediņu gāž no troņa:
Neticu, ka kāds gribētu, lai viņu bērnu pāraudzina, un audzina šādās iestādēs. Neticu, ka Inga priecātos, ka viņas bērnu piekauj cietumnieks. Es neticu, ka tie, kas slavē Andreju priecātos, ja viņu bērniem naktīs vajadzētu vākt Andreja suņa sūdus. Neticu.
Savā ziņā tas ir briesmīgi, ka sabiedrībā ir tāda tolerance pret vardarbību un nihilismu. Paši mēs neticam, ka var mainīt cilvēka personību, vēl jo vairāk slima, atkarīga cilvēka personību, liekot ravēt kartupeļus, bet bērnus, pusaudžus mēs akli atstājam kaut kur, lai ārstējas ar kartupeļu vagu .
Un tas jau vairs nav stāsts par to, kā kopienā tiek organizēts darbs, bet par to, kas notiek mūsu acu priekšā, vardarbību, fizisku un emocionālu.
Un nav jau vairs tik svarīgi vai Andrejs sita, uzraugs sita, bet par sistēmu, kas ir izveidota. Izmantojot cilvēkus, bērnus un ģimenes, kas nonākuši grūtībās, lai gūtu sev personisku labumu, naudu, varu, slavu un popularitāti sabiedrībā.
Mīļie, mums nekas šajā dzīvē nepieder, arī tavs ķermenis tev ir iedots uz laiku.
Mums pieder tikai mūsu izvēles,
Vai tu atstāsi aiz sevis tumsu un iznīcību vai
Gaismu un mīlestību,
Un izvēles mēs izdarām katru dienu.
Esam''
Ja kāds nezina kontekstu, tad šeit viens no rakstiem: www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/bernu-tiesibu-uzraugs-par-parkapumiem-bruknas-muiza-nav-zinojis-dumpigs-pusaudzis-precizets.a371332/
P.s. Šis ieraksts ir kā atšķirīgs viedoklis, otra puse konkrētai tēmai, nevis diskusijas rosināšanai, lai komentāros izlietu žulti vai pierādītu savu taisnību. Tāpēc agresīvie, neiecietīgie utml.komentāri tiks dzēsti.