Post by k on Aug 20, 2020 17:41:25 GMT 3
Eiropas Apceļošana - jautrs raksts
****************************
Eiropas apceļošana
maršruts: Rīga - Cēsis - Japāna - Gulbene;))
Njā, tieši tikpat utopiskas asociācijas līdzcilvēkos izraisīja mūsu plānotā vasaras ceļojuma maršruts, kas sākotnēji ietvēra visnotaļ plašu loku līdz pat Itālijai dienvidos un Spānijai rietumos, turklāt es vēl pārstāvēju ideju par "ašu, ašu iegriešanos" mājupceļā Londonā, kur gribēju "pie viena" apciemot brālēnu un bijušo klasesbiedreni. Ceļošanas veids-autostopi, mūsu vārdi-Beāte un Evija. Kopumā bija plānots izbraukt 21. jūlijā un atgriezties septembrī, kad skolas durvis aicināt aicinātu jaunos 12.-os nomocīt vēl pēdējo gadu. Labi, gādīgajos rados un paziņās, kam, liekas, neizsmeļamā krājumā allaž stāstāms bija kāds kārtējais maniaku stāsts, jau no sākta gala nervu saudzēšanas nolūkā ieradinājāmies īpaši neieklausīties, taču, kad pat "veterāni" nošūpoja galvas un teica kaut ko no sērijas "lēnāk pār tiltu, mīlīši" , piekritām Spāniju&Itāliju ievietot kategorijā CITREIZ, bet virs UK karājās liela jautājuma zīme alias REDZĒS-KĀ-BŪS-AR-LAIKIEM.Sakravājām mantas pēc 3 vīru laivā metodes ("ņemam nevis to, kas vajadzīgs, bet to, bez kā nevar iztikt"), sacepām Ievērības Cienīgu daudzumu maizīšu ar sieru un banāniem un, ar tādu nervozu saviļņojumu aizslēdzot durvis, metāmies iekšā Lielajā Vasaras Piedzīvojumā.
Rīga-Warszawa-Praha
(pēc šitā lūgtum neizdarīt nekādus priekšlaicīgus secinājumus-kļūdīties ir cilvēcīgi;))
Kā tagad uz šo posmu atskatos, gribētos to saukt ne kā citādi kā "Gļēvulīgs Mēģinājums Šķērsot Lietuvu Un Poliju" kam pamatā nu jau taisni par folkloru kļuvušie biedu un bēdu stāsti par nelabu galu ņēmušiem stopētājiem augstāk minētajās valstīs. Jāsaka gan, ka vienīgā šo stāstu mērķauditorija laikam ir un būs tādi zaļknābji kādas bijām mēs. Par iespēju, ka daži no tiem varētu būt balstīti uz patiesiem faktiem, šoreiz ne. Tā nu 21. Jūlija pēcpusdienā kāpām Eurolines busā ar final destination Warszawa. Vēl autiņam ripojot pa dzimtajām ārēm pieaugošu bažu pilnu skatu uzmetu mobilajam, uzdodama sev retorisku jautājumu, vai LMT pagūs pieslēgumu nomainīt, ko pieprasīju pēdējā brīdī. Uz mīklas atrisinājumu ilgi nebija jāgaida-jau tūliņ aiz robežas manās rokās bija spēļmantiņa ar vienīgo vērtīgo funkciju-modinātāju.Ah, tad nekādu sakaru. Iedvesmojoši, neko teikt...
Varšavā nonācām nākamajā rītā. Ko nu? Kaut kā uz to stopēšanu prāts vēl nenesās. Hmm, mosh labāk no Prāgas?Sacīts-darīts, devāmies pētīt Intercity vilcienu sarakstu. Apsviedīgā biļešu pārdevēja izmantoja pārsteiguma momenta efektu un to, ka nebijām vēl riktīgi iebraukušas tais zlotu prikolos, iesmērējot mums katrai burvīgu biļetīti par +/- 30 ls. Ar šito būšanu saķērām kreņķi vismaz uz pāris stundām. Vilcienā visu laiku vaktēju garāmslīdošās ainavas, tik ļoti gribējās beidzot redzēt kalnus.
Gadījumā, ja ir vēlēšanās uzkavēties pilsētā, bet nav vēlēšanās tērēt ne grasi naktsmītnei, vēlams būtu izvēlēties vilcienu ar atiešanas laiku vēlā vakarā. Nu jā, pie šādas atklāsmes arī mēs nonācām, itin jestri ieripojot Prāgā ap 8 vakarā. Labāk vēlu, nekā nekad. Nolikām mantas bagāžā, un, tālredzīgi apbruņojušās ar guļammaisiem un zobu birstēm, devāmies uz tuvāko interneta ūķi. Tad nolēmām doties pētīt pilsētu. Pašā stacijas parkā bija nolasījies lērums ar, kā rādījās, visai vieglprātīgas dzīves piekopējiem un acīmredzami pārāk nenodarbinātiem ļautiņiem, kuru izskats un izturēšanās vien tādu neirotiķi kā mani mudināja ierosināt izskatīt jautājumu par iespējamu palikšanu turpat stacijā. Beāte tikai nošņācās un mēs gājām tālāk. Tālāk jau bija tā vērts. Skaisti apgaismotas pilsētas naktīs un muzikanti ielās kopš tā vakara mani vienmēr fascinē. Protams, gadās jau arī ekscesi, kas izjauc šo idilli. Piemēram, vienubrīd pretī pa galveno ielu, izdziedādams visu, kas uz sirds sakrājies (nudien pārsteidzošā "ļa-ļa-ļāāā & ņā-ņa-ņā" formā), un visu savu iedzīvi kastes veidā vilkdams aiz auklas sev nopakaļ nesteidzīgi slīdēja cilvēks, ko vēlāk savās sarunās apzīmējām par "psihu ar kasti". Šis spilgtais personāžs ieņēma paliekošu vietu mūsu leksikā visu atlikušo ceļojuma laiku. Ap kādiem 3 jau gana bijām atskatījušās Prāgas labumus un neganti sāka nākt miegs. Sākām apsvērt domu par iekārtošanos uz dusu kādā klusā dārzā, taču man par baltām šausmām visi mūsu nolūkotie "labākie apartamenti" bija jau aizņemti. Diezgan vīlušās nolēmām doties vien atpakaļ uz staciju un gaidīt rītu tur. Pa ceļam izmēģināju savas aktiera dotības un neganti uzjautrinājos, cenšoties ar mūsu likteni aizkustināt kādu lādzīgu kundzīti, taču, lai gan Bebe vēlāk teica, ka viņa nudien baidījusies, vai no tiesas neizplūdīšu asarās, kundzītes veselais saprāts ņēma virsroku. Pa to laiku parks bija jau pieņēmis vilinošāku veidolu, lielākā daļa bomžu un narkomānu bija jau notinušies un mēs izlēmām gulēt turpat stacijas priekšā uz soliņiem.
Rīts a la "Būt vai nebūt?", vakars uz kraujas rudzu laukā.
Nudien apskaužu Beāti par viņas spēju aizmigt jebkur un jebkad, jo es jau ap 7 jutos pārpārēm izgulējusies un varēju nodoties filozofiskām pārdomām par mūsu stāvokli un paralēli novērot "kas pirmais nāk, tas pirmais maļ" ekranizāciju, kur vairāki bomži sacentās savā starpā aizmigušu dzērāju aptīrīšanā. Vēroju rozīgās rītausmas švīkas pamalē aiz stacijas un centos aprast ar domu, ka esmu Prāgā, ka principā guļu uz ielas, ka te mani neviens nepestīs ārā no problēmām, ka nākotne ir visnotaļ nestabila būšana, ka mans vienīgais balsts un padomdevējs šņākuļo uz blakus soliņa, un nupat ir pienākusi biedējošā izdevība paļauties tikai uz sevi. Šobrīd varu apgalvot, ka tā bija arī pēdējā nakts, kad biju nopietni nobijusies un ar bažām raudzījos mūsu avantūru, kam jau biju gatava mainīt nosaukumu no "Piedzīvojums" uz Pārdzīvojums". Viss tālākais jau gāja kā pa sviestu.
Pamodināju Ērkšķrozīti, devāmies kārtējā Ekspedīcijā pa pilsētu, kas nu izskatījās daudz savādāka un tad jau priekšpusdienā, savākušas mantas ar vilcienu izbraucām ārā no pilsētas vajadzīgās šosejas tuvumā. Tur arī nostopējām pirmo fūri. Šoferis, smieklīgs līdz ārprātam, lamāja traucējošās apdzenošās mašīnas, prata tikai savā čehu mēlē, bet saprata krieviski, mēs savukārt sapratām, ka daudzmaz saprotam čehiski, tā ka kontakts bija nodrošināts. Tikām pacienātas ar cepumiem, ieguvām teicamas zināšanas čehu lamuvārdos, un beigās mūs izlaida 10 km pirms Brno klajā labības laukā. Bijām lielā sajūsmā par iespēju beidzot netraucēti izgulēties, es vēl lielākā, kad atklāju, ka mobilie sakari atjaunojušies. Pagājām nostāk no šosejas, atradām nudien lieliskus krūmus (plūmes, plūmes, plūmes...) un iekārtojāmies uz naktsguļu. Nakts laikā Beāte kļuva par upuri Nezināmam Lidojošam Insektam, kurš pamanījās iekost tai pierē ar tik tālejošām sekām, ka vēl 08/02/04 šī man apgalvoja, ka varot sataustīt "plēsuma vietu"...
3. Diena. Brokastis Čehijā, vakariņas Ungārijā.
Pēc nesteidzīgām brokastīm sekoja nodarbe, kas vēlāk kļuva par smieklīgi bezjēdzīgu ikrīta rituālu - mantu pārkrāmēšana ar nolūku izskaust nevajadzīgo svaru. Jo redz, mūs neatlaidīgi vajāja uzmācīga ideja, ka esam savākušās papilnam nekam nederīgu, bet sasodīti smagu štruntu. Bet rūpīgā inventarizācija deva niecīgus rezultātus, lai gan šķīros no pāris mitrinošiem krēmiem un pat vienas nagu lakas;))), turklāt centos sev iestāstīt, ka nu soma ir nesalīdzināmi vieglāka...
Dabūjām stāvēt "uz kraujas rudzu laukā" un prātot, kā lai tiek prom, jo īstenībā stopēšanai vieta pagalam riebīga. Atminējāmies, ka vakar pabraucām garām benzīntankam un čāpojām uz atpakaļu, cerēdamas, ka šķietamie 5 km nebūs bijuši 50. Viss ok, nonācām galamērķī. Sākām veikt "iedzīvotāju aptauju", kur tad visi dodas. Neticami, bet, lai gan bija tikai 2 iespējas-pagrieziens uz Brno un uz Slovākijas robežu, katrs respondents plānoja doties uz Brno, vienīgais vāģis uz Slovākiju jau tā bija pieblietēts ar maziem bērneļiem 3 stāvos. Tas nekas, ka dažus subjektus vēlāk itin pārsteidzošā kārtā sastapām uz robežas...
Pēc aptuveni 2 stundu reidiem, taisni tad, kad jau ar biju iegājusi īstā azartā izprašņājot iebraucošo mašīnu šoferus, kamēr Beāte, vicinoties ar uzrakstu, stopēja garāmbraucošos, beidzot dabūjām kārtējo fūri. Itin jestrs pasākums izvērtās, šoferīši vāciski, mēs krieviski, joki un smiekli un robeža klāt. Veči, protams, ignorē hipergaro fūru rindu un, dēvēdami sevi par "ekspresi līdz robežai", izlaiž mūs bezmaz vai ar vienu kāju jau Slovākijā un paši ieslīd rindas sākumā. Arī labi. Uzlejam sev pa litram ūdens, jo karstums tāds, ka jau uz halucinācijām velk un dodamies iekarot Slovākiju. Īsa apspriede, ko rakstīt uz lapas-"Hungary" vai "Budapest", tomēr izlemjam par labu Budapest. Stāvu 10 min, stāvu 20 min, piekūstu, sāku vēdināties ar to lapeli, Beāte tikmēr ierēc vienu busiņa šoferi, kas, kaklu mežģīdams, cenšas salasīt, kur tad mums vajag. Aber pietur arī. Tad materializējas mans ļaunākais murgs - viņš runā tikai vāciski. Lai gan teorētiski man šo valodu vajadzētu zināt aptuveni, esmu ar to karastāvoklī jau gadu gadiem. Tas pats attiecināms uz Beāti. Toni solījās mūs aizvest līdz Ungārijas robežai, tikai būšot jāuztaisa viena pauzīte Bratislavā. Vēl jo labāk, nodomājām. Brauciena gaitā pati sev par lielu pārsteigumu konstatēju, ka sarunas raisās itin raiti. Tagad varam viņu nominēt par 3. foršāko šoferīti, kas mūs vedis. Biju diezgan šokēta par ekonomisko situāciju Slovākijā pats viņš atzinās, ka pelna 200 eiro mēnesī un tas vēl skaitoties daudz. Turklāt gandrīz nekad nav mājās, visu laiku pārvadājumi. Bratislavu redzējām pa ausu galam, žēl jau, bet vairāk vilināja doma nokļūt Ungārijā jau tai pēcpusdienā. Džekiņš sakrāmēja savus datorkrāmus un braucām uz to solīto Ungārijas robežu. Mazliet novirzījās no maršruta, jo solīja aizvest uz nez kādu tur īpašu robežpunktu. Man ar Beāti kā jau šādās situācijās panesās neveselīgie jociņi no sērijas "iestāstīsi tu man, ka tur pa to zemes ceļu, griežot tai tumšajā mežā esot īsāk...". Bet tagad mūžam būsim pateicīgas, jo tik skaistā robežpunktā ne pirms, ne pēc tam nebijām bijušas. Toni mums novēlēja laimīgu ceļu, palīdzēja izcelt mantas, pieprasīja zvērastus par mūsu turpmākā ceļa atskaitēm savā mailā un aizbrauca. Mēs palikām vietā, ko sauc par Eztergomu. Jau pati ideja, ka robeža ir Donava, pār kuru ved tilts, kuru šķērsojot, nonāc Ungārijā, bija ģeniāla. Ja vēl pieskaita ažiotāžu, ko mūsu visnotaļ eksotiskās pases izraisīja robežsargos, tveicīgo pēcpusdienu, vilinošo perspektīvu nopeldēties pretējajā krastā, kalnus fonā un skaisto, Ungārijas arhitektūras stilā ieturēto baziliku, kas bija majestātiski uzcelta pakalnā, jāatzīst, mēs jutāmies lieliski šai vietā. Pārgājām pār tiltu, pagājām sāņus, nolikām mantas un laidāmies peldus. Pa to laiku norietēja saule. Pavakariņojām, palūkojāmies apkārt un nolēmām palikt tepat uz lielajām, sasilušajām akmens plātnēm upes krastā pa nakti. Iekūņojāmies guļammaisos, pārkārām kājas par malu, kaitinājām makšķerniekus, blenzām zvaigznēs virs galvas, apgaismotajā bazilikā aiz muguras un neapšaubāmi jutāmies baigi īpašas. Ap kādiem vieniem Beāte nolūza, es savukārt sāku pievērst pastiprinātu uzmanību aktivitātēm pretējā krastā. Tur neapšaubāmi notika kaut kāda vasarīga ballīte, kas neapšaubāmi pulcēja krietnas ļaužu masas un es sajutu neapšubāmu vajadzību tur ņemt dalību. Bukņīju augšā Beāti, kura visai negatīvi izteicās par manu priekšlikumu doties tusēt uz Slovākiju. Ka ne, ta ne, saposos un devos viena. Protams, pār tiltu nemitīgi cirkulēja citu interesenti par šo pasākumu, bet ne jau ar latviešu pasēm, he, hē...Rezultātā tiku pamatīgi nopratināta, piedevām vēl, aizskarta savā nacionālajā pašapziņā, uzsāku diskusiju par tēmu "ar ko latvieši no lietuviešiem atšķiras"... un nemaz negāju prom, pirms nebiju pārliecināta, ka viņi visu sapratuši..)
Pasākums bija labais, tikai žēl, ka uz pēdēju trešdaļu biju notrāpījusi, pēc kādas 1,5 h jautrība sāka noplakt, izmantoju momentu un veikli notinos. Uz robežas mani jau sveica kā vecu draugu un tā nu biju tikusi pie 3 Eztergomas zīmogiem pasē... Pārcilpoju tiltu, pabiedēju Beāti, ieritinājos savā guļammaisā, atceros, pirms aizmigšanas vēl nobrīnījos par akmens plāksnes spējām tik ilgi uzglabāt siltumu...zzzzzz...
4. diena.Rīts Budapeštā, vakars Balatona pludmalē.
Pamostos pēc plkst. 7 ar Nepatīkamu Slapjuma Sajūtu. Palūkojos apkārt-vēēē..-viss nomācies riebīgi drēgni pelēks, rasina kaut kāds nīkulīgs lietutiņš, guļammaiss jau mitrs, viss pārējais arī, par lielu tveici arī sūdzēties nevar, vienvārdsakot, jaukā idille mazliet sašķobījusies un klimatiskie laikapstākļi nelutina. Protams, manai blakusgulētājai, kā rādās, par to ne silts, ne auksts, šņāc tik mierīgi tālāk..."Nu nē, ka nav man, nebūs tev arī..." nodomāju un purinu šo augšā. Sakravājamies, neizlaižot ierasto somu inventarizācijas rituālu, šoreiz nežēlestībā krīt matu želeja un vēl šādi tādi krāmi, tad dodamies augšā pilsētiņā, lai izšķetinātu ieliņu mudžekli un atrastu kādu, kas ved uz mums vajadzīgās šosejas. Universālais uzraksts Budapest beidzot riktīgi noder. Nepatīk man tādā lietainā laikā stopot, bet nav jau izvēles. tā stāvam kādas 40-50 min, līdz, mums par lielu pārsteigumu, pietur šikais olīvkrāsas mersis, kur pie stūres sēz īpatnis ar tik blēdīgi riebīgu smaidu, ka man gribas triekt šo pie vella vecāsmātes, Beātei gan šis liekas "ļoti jauks cilvēks", tā nu padodos un , zobus sakodusi, dodos saskaņot maršrutus. Džeks triec angliski, jūtu pat, ka man žēl, tik labprāt būtu vēl pabazarējusi vāciski..;((( Teic, ka dodas uz Budapeštu, bet, khm, pa citu ceļu un, khm2, pa ceļam vēl kaut kādu darba biedreni savākšot... Mums ar Beāti rodas krietna nesakritība uzskatos, nodomāju, ka kaut ar kājām aiziešu, kas tur-65 km.., bet nu beigās laikam savu ietekmi atstāj arī lietus faktors, padodos un saliekam mantas bagāžniekā.
Brauciena laikā man nākas atzīt, ka dažreiz ir patīkami kļūdīties-gan darba biedrene, gan Budapešta ietilpa plānā, neskatoties uz manām ļaunākajām aizdomām. Diezgan fascinējošā spirālveidā izmanevrējam starp mežu pārklātajiem kalniem, uz riņķi vien, uz riņķi vien......un necik ilgi, kaa jau mūs gādīgi izlaiž Budapeštas nomalē blakus dzelzceļa stacijai, neskopojoties ar laba vēlējumiem un pamācošiem norādījumiem. Paskatamies pulkstenī un neticam savām acīm – tikai 9...agrais starts bijis...
Vilciens ieripo centrā, izkāpjam, kā jau ierasts, mantas bagāžā, Budapeštas karte ir pēdējā karte, kas mums ir, jo tālākais maršruts iet uz improvizāciju. Tā nu, pastāvīgi variējot starp metro un K2 transportu, pedantiski apsekojam it kā visas ievērojamākās vietas, taču kaut kā jūtos vīlusies, pilsēta manā iztēlē bija iemantojusi kaut kādu īpašāku oreolu, nu nezinu, mosh lietus dēļ liekas tik čābīgi. No vienas tantiņas nopērku skaistu vēdeklīti (ļoti prātīgs un tālredzīgs solis), no otras pāris persikus, Beāte krāsas māsai, garastāvoklis mazliet uzlabojas. Tikai kaut kā vēl pietrūkst. Kā vēlāk izrādījās - vecpilsētas, kuru savā maršrutā bijām kaut kā izlaiduši. Bet nu, kā sākām kāpt kalnā, tā arī uzkāpām un vīlušās nebijām nemaz, jo tur atklājās viss trūkstošais skaistums. Īpaši, stāvot uz milzīgās terases un vērojot pilsētas panorāmu sev zem kājām. Iedomājos, cik muļķīgi būtu bijis, ja nebūtu uzkāpušas senājā pilsētas daļā..
Ap plkst. 3 prāts jau traucas pretīm citām tālēm, izplānojam, ka jauki būtu, ja vakaru iznāktu sagaidīt pie Balatona. Žigli aizbraucam savākt mantas un ar nākošo vilcienu braucam ārā uz E71. Dīvaini, kā ārā no Budapeštas, ārā arī no drūmajiem laikapstākļiem, uzsmaida saulīte un atkal kļūst ellīgi karsti. Līdz šosejai gabaliņš, ko čāpot, nonākam galamērķī un sabrūkam zem koka. Pēc brītiņa spēki atjaunojas, nosmird pēc spirta (marķieris, tikai marķieris...) un pasaulē nāk uzraksts "Balaton", intriga turpinās. Pēc krietnas pusstundas piestāj vīrs labākajos gados, kas solās aizvest apmēram pusceļu.Salonā tikai kādi 16 grādi-paradīze zemes virsū......Pēc kādiem 100 km, tiekam izlaistas benzīntankā, turklāt ar īsti patriotisku žestu mums tiek iedāvināts perfekts, jauns, tikai neganti smags atlants par Ungāriju, kam tāds mērogs, ka pat katra ciema taka gar laidara stūri bezmaz vai atzīmēta. Benzīntankā uztaisam mazu pauzīti, Beāte aizcilpo gar autobāņa malu palasīt ceļazīmju daudzsološos uzrakstus, es sazvanos ar draudzeni. Atnāk sašutusi un izmet, ka "cilvēki brauc kā lopi..."))
Pēc laiciņa nostopojam kārtējo vieglo, indivīds pie stūres ļoti līdzīgs iepriekšējajam šoferītim, sola mūs nogādāt tieši pludmalē, ko vēl var vēlēties...
Jau kādu laiku gar mašīnas kreisajiem logiem slīd Balatona piekrastes ainavas, mēs nepacietīgi dīdamies un visu laiku apgalvojam, ka "te pat jau ir ok", taču šoferis spītīgi ieņēmis galvā vest mūs uz gluži īpašu "nice beach", kas vēlāk izrādījās viena no divām labākajām Balatona pludmalēm. Beidzot klāt esam, tiekam izlaistas busu pieturā, izceļ mūsu megasomas, apmainamies pēdējajiem humoriem, un prom ir mūsu labdaris...;)Skats pa labi – vasarnīcu virtenes stāvā kalnā, skats pa kreisi-šoseja, sēta, aiz tās mauriņš, gandrīz neviena cilvēka, tālāk liedagā plīst mazi vilnīši, saulriets...Ar gaviļpilniem izsaucieniem, metamies uz pludmali, noliekam mantas, pārģērbjam peldkostīmus un brienam iekšā. "Brienam" nudien izrādās īstais vārds, jo brienam 50m, brienam 100m, vienalga "jūra līdz ceļiem". Rūgti vīlušās sākam jau apcerēt dažādas "ezeru aizlidošanas" un "dambju neizturēšanas" teorijas, kad tomēr sākas straujā dzelme. Baudam ūdensprocedūras kamēr pārsalstam, tad atkal seko sūrais, grūtais bridiens krastā, sēžam uz laipiņas un priecājamies par dzīvi. Tad, tumsai iestājoties, aktuāls kļūst jautājums par naktsguļas vietu, mantas atstājam pludmalē, sekojot veselīgai filozofijai, ka, "ja kādam kaut ko ievajadzēsies, mums kļūs tikai vieglāk (burtiskā nozīmē)" un dodamies izzinošā sirojumā pa apkaimi. Nejauši uzsirojam vienai vietējo skinheadu kompānijai, kam kaut kas, kā rādās, svinams. Saņemam ielūgumu pievienoties, tā arī darām. Rezultātā ne tikai pavadām neticami jautru vakaru/nakti, bet arī dabūjam naktsmājas, no sākuma gan mazliet šaubāmies par iepēju pārcelt baļļuku uz nezināmu māju, kopā ar kādiem 7 svešiem džekiem un tikai 2 citām meitenēm, bet mājas saimnieks jau paguvis iemantot manu minimālu uzticību, Beāte arī ir uz mieru. Totti mūs ved līču loču augšā kalnā, māja izrādās ak-vai-man-dieniņ-cik-grūti augstu, toties skats, kas paveras no dārza ir pārgājiena vērts- virs galvas midžinās zvaigžņotā debess, lejā midžinās Balatonu ieskaujošo pilsētu uguņu miriādes......njā, tādēļ vien ir vērts dzīvot. Uzzinam, ka viens no džekiem ir tetovētājs, kas kaut kad vasaras beigās dosies uz Skandināviju audzēt zāli, rudens beigās braukšot atpakaļ, tagad žēl, ka mailu aizmirsām paprasīt. Ap 3 vipārējā jautrība sāk apsīkt, vienubrīd jūtu, ka tieku apsegta ar Ungārijas karogu, man šīs darbības ritualizētais raksturs bišķiņ kretinē, bet namatēvu aizvainot arī negribu. Dodamies gulēt.
5.diena. Patīkama dīkstāve, vakars atkal uz kraujas rudzu laukā
No rīta dzirdu fonā kaut kādas melodiskas putniņu brēkas, paveru vienu aizpampušu aci-krēslainā istabā caur puspievērtajām žalūzijām laužas saules strēles. Skatos, ka visi jau notinušies, tikai Totti un Beāte blakus vēl snauduļo. Kā vēlāk izrādījās, šis visus jau 8 aiztriecis, bet mums līdz 10 ļāvis mierīgi čučēt. Nesteidzīgi ceļos, izlemju, ka šodien būs 2 bizīšu diena, laiski kravājamies, Totti ceļ galdā savu pavārmākslas šedevru, izskats nav diezko daudzsološs, bet tomēr labs. Sēžu un izdomāju ar tīri botānisku dedzību paineresēties, kas tas par koku izplēties virs mums. Man atsaka, ka valriekstu, es bezmaz vai aizrijos...re, kā...Visu savu apzinīgo mūžu esmu dzīvojusi ar analfabētisku pārliecību, ka tādi vismaz zemē aug, katrā ziņā ne jau nu kastaņliepveidīgos kokos...))) Nomazgāju traukus un pošamies ceļā, mums vēl sola parādīt nez kādus tur trušus, īsti neiebraucu kontekstā, bet nu labi, vismaz ceļs beidzot ved lejup...
Nonākam imrovizētā trušu audzētavā. Balti milzeņi ar sarkanām acīm mani kaut kā nesajūsmina, bet tad tiek atvērti būri un dienas gaismā tiek izcelti mazi, pūkaini, kādas 3 nedēļas veci mazuļi. Mūsu sajūsmai nav robežu, to ir tik daudz-melni, balti, raibi, pelēki, laikam izdvešu arī kādas maigi, gulgojoši neartikulētās skaņas, jo daži labi sāk ņirgt, bet man vienalga...
Pēc krietnas pusstundas farss ir beidzies, seko īsas atvadas, un mēs dodamies tālāk. Izlemjam sev piešķirt vēl vienu brīvdienu tai pašā pludmalē, kas jau kļuvusi par maksas pasākumu, bet arī nekas. Tā nu peldamies, zvilnam saulītē un diskutējam par tālākajiem maršrutiem. Laikam tā būs Austrija un pēc tam Šveice (Ženēva, noteikti Ženēva..) Rūpīgi izzīmēju uzrakstu Austrija uz kārtējās lapas, tikmēr dedzinošais disks transformējies tīkamā pēcpusdienas saulītē, apģērbjamies, pasēžam brītiņu tāpat vien, atvadoties no "Ungārijas jūras", tad dodamies gar šoseju autobusu piet. virzienā. Nīgri apceru, ka nav vairs nekāda iekāriena uz stopēšanu. Taču, jau esot uz šosejas, turot rokās "Austriju", atkal garīgais uzlabojas, dzīslās sāk riņķot adrenalīns, saprotu, ka tomēr esmu atkarīga no šosejas, ka šī avantūra ir tieši priekš mums. Necik ilgi, pietur mašīna, iekšā jauns pārītis, teic, ka varot aizvest tikai kādus 30 km, līdz pagriezienam uz mums vajadzīgās šosejas. Arī labi, vismaz kaut kas jauns. Abi ziņkārīgi pēc vella un apber mūs ar kaudzi jautājumiem, nepagūstam ne attapties, kad solītais pagrieziens jau klāt, vēl kāds km pa šoseju un dienišķā autobusa pietura arī klāt . Sirsnīgi pateicamies, apmainamies laba vēlējumiem un sākam ievērtēt apkārtni. Galīgi pamests nostūris, nekādu civilizācijas pazīmju, ja neskaita augstākminēto pieturu. Nu neko, vismaz garantēta netraucēta atpūta, brienam tik kārtējajā rudzu laukā iekšā. Vidū visai interesanta metāla konstrukcija reklāmas nolūkos, tās pakājē arī apmetamies, klusībā cerēdamas, ka naktī mūs nepiemeklēs negaiss. Iekožam pa kādai nīkulīgai siermaizei un liekamies uz auss.
6. diena. Krīze. Rīts pseidosahārā, nakts ceļā.
Pamodāmies tā ap 8, labi izgulējušās un rīta saulē patīkami sasilušas. Kamēr brokastojām patīkamais siltums izvērtās nežēlīgā svelmē, bijām spiestas ik pēc 10 min pārvietoties līdzi reklāmas konstrukcijas ēnai. Sev par mēmām šausmām konstatēju, ka esam Balatonā pakāsušas savu 1.5 l minerālūdens pudeli. Nu mums bija tikai 0.33 l mazā. Beātei tas nešķita kas īpaši traks, lai gan visu ceļojumu laiku moralizēju par "nodrošināšanos-ar-pietiekamiem-saldūdens-krājumiem". Situācija pamazām izvērsās kritiska, kad bijām nostāvējušas svelmē kādas stundas 3 un jutāmies riktīgi no sērijas "stuck in a moment & can’t get out of it". Mazā ūdens pudelīte jau piederēja pagātnei un nākotne nerēgojās īpaši košās krāsās. Mašīnu maz, tās pašas zib garām. Beidzot piestāja farmaceitu pāris, teica, ka varot tikai 20 km aizvest. Mums pilnīgi vienalga, ka tik prom no šīs šaušalīgās vietas. Pēc solītajiem 20 mūs izlaiž krustojumā. Puskilometra rādiusā vīd dzīvojamās mājas, nospriežam, ka, ja pusstundas laikā neizdosies tikt prom, viena no mums ar tukšu pudeli dosies "lāga dvēseļu meklējumos". Tomēr piestāj gan viens džips, vecāks pāris un vēl maza meitenīte, pilns bagāžnieks, tomēr visi sarūmējas un mums vieta, kā par brīnumu, tomēr iznāk. Ļoti jauki cilvēki, kā jau visi, pārsteigti par mūsu maršrutu, speciāli izmet līkumu, lai izbrauktu cauri mazai pilsētelei, kura esot slavena ar savu keramikas muzeju, stāsta, rāda, vienvārdsakot viena vienīga ekskursija. Vēlāk, noklausījušies mūsu šausmu stāstu par rīta cēlienu, iedāvā mums ledustēju ar citronu, mūsu sajūsmai un pateicībai nav robežu...Diemžēl drīz nākas šķirties, jo, samanot priekšā policiju, lāga pilsoņu sirdis nodreb, tā arī nesapratām, vai tiešām par haikeru ņemšanu te draudot kauč kāds sods, ai nu whatever, piestājam vienā krustojumā, virs mums majestātiski slejas koks a la no pieclatnieka banknotes. Izceļam mūsu mantas, mums vēl iedāvina 3 milzīgus persikus un nez kāpēc arī vēl 1000 forintus, esam diezgan šokētas, mēģinam protestēt, bet mūsos neklausās, novēl veiksmīgu ceļu un mūsu negaidītie labvēļi aizbrauc. Pie sevis apceru, vai tiešām mēs tik nožēlojami izskatamies, ka cilvēki jau pat naudu nežēlo, lai mūs pabalstītu... Nolemju, ka "par to labāk domāšu rīt" un iekārtojamies pieclatnieka varenajā ēnā. Vienprātīgi tiek pieņemts lēmums atiet no traumējošajiem rīta pārdzīvojumiem, vismaz 2 h atpūšoties, nosaku laiku-17.00-kad atgriežamies uz šosejas. Pēc stundas iedomājos uzrakstīt epizodisku dienasgrāmatu par pēdējajām 2 dienām, neraugoties uz ārkārtīgo slinkumu, to tiešām arī izdaru, tikai vēl ierēcu pie sevis klusībā par sākotnējo utopisko ieceri rakstīt "ceļojuma dienasgrāmatu"...It kā kam tādam arī atliktu laika...;)Maybe vienīgais, ja brauktu ar autiņu, ko tādu varētu īstenot, bet, sēžot svešā mašīnā tu takš nevari tupēt kā tāds krupis, klusēt un kaut ko savā nodabā skricelēt...
Abas atpūtas stundas nu ir vēsture, ledustēja un persiki arī, un, lai gan jūtamies bagātas kā kalnu troļļi, vecais bieds-slāpes-atkal liek sevi manīt. Izejot uz šosejas, liekas, atkārtojas vēsture-nevienas mašīnas...stundas laikā piestāj tikai 4 psihi austrieši havajiešu kreklos, šis nu ir taisni tas gadījums, kad vienprātīgi pasūtam šamējos 3 mājas tālāk, protams, latviski...Tā nu atkal stāvam, līdz jūtu, ka man ir apdedzis deguns, saku, viss, eju pēc ūdens! un pa zemes ceļu brienu uz tuvējo ciematu. Vietējais strautiņš atzīstams par visai šaubīgu padarīšanu, tāpat arī iespēja, ka kāds vietējais sapratīs ne tikai ungāru mēlē, tomēr pār žogu uzrunāju kādu kundzīti, kas centīgi rušinās dārzā. Protams, ne angļu, ne vācu, ne krievu valoda netiek atzīta par labu esam, tāpēc atliek pāriet vien uz universālo-žestu. Tantuks skatās, skatās, man jau ņirga sāk nākt, diemžēl lieliski redzu sevi no malas, tad šī pēkšņi pazūd mājā un pēc mirkļa parādās ar divām 2 l ūdens pudelēm rokās. Pateicos pilnīgi ar asarām acīs un smagā uzvarētāja gaitā dodos atpakaļ pie Beātes. Pirmo reizi netiek celti iebildumi par lielo svaru un kopš tās dienas arī Beāte skrupulozi seko mūsu ūdens rezervju daudzumam...
Necik ilgi un piestāj kāds ungārs, saka, ka varot mūs līdz Austrijas robežai aizvest, šim rīt no rīta Šveicē darbā jābūt. Liekas neticami, ka, neskatoties uz visām šīsdienas nebūšanām, tomēr laikam vakaru sagaidīsim Austrijā. Vēl neticamāk liekas no ungāra uzdzirdēt dažas spārnotas latviešu frāzītes, izrādās, šis savulaik esot nodzīvojis kādu strēķīti pie Toronto latviešiem...Beidzot varam ievērtēt GPS prikolus, visnegaidītākajos brīžos samtaina dāmītes balss vāciski nodudina, kad pa labi un kad pa kreisi. Mums ar Bebi šitais neganto jautrību izraisa, no sērijas : "Vilma, vizuālo!..." Kā visi līdz šim sastaptie ungāri arī šis ir hiperpatriots un, nokļūstot līdz augstāk minētajai Austrijas robežai, mēs gribot, negribot vispārējos vilcienos jau esam lietas kursā gan par iecienītākajām sporta disciplīnām (ar visiem jauno censoņu vārdiem...), gan politiku, gan vēsturi. Pirms tam tālredzīgi vietējajā lielveikalā notērējam visas forintu rezerves, jo priekšā Austrija un Šveice (lasīt-maize un ūdens all day long).Pie robežas onka pārdomā un piesola mūs vest līdz pat Šveicei, tikai nakts būs jāpavada ceļā caur Austriju. No vienas puses žēl, ka no šamējās ne vella neredzēsim, tikai ķeksīša pēc būsim bijušas, bet iespēja, ka šitā apsteigsim grafiku, arī vilina, tāpēc līkop.
Uzriktēju savu Dienāskadlidlaukspārāktāls-vienīgo CD, ko vazāju līdzi gadījumam, ja latviešu valodu sagribēsies paklausīties un priekā piemiedzu acis. Pulkstenis pāri diviem, mēs traucamies cauri Austrijai. Ideāli. Ja vēl miegs nenāktu...Bet nu tādu nekaunību gan nevaram atļauties, tāpēc uzjautrinam mūsu labdari līdz pat rītausmai un Šveices robežai. Tur gan smiekli vairs nenāk, jo robežsardze savāc mūsu pases uz krietnu pusstundu. Gala beigās viss tomēr beidzas ok, un turpinam ceļu. Kilometriem garie tuneļi, spilgti zilzaļie ezeri, milzīgi stāvas, klinšainas kalnu grēdas, žogi, žogi, žogi...bišku sāk vilkt uz zoseni, iedomājoties, kā lai te pastopo. Tikmēr džekiņš jau piedāvā savu variantu, sak, mēs varot līdz pēcpusdienai pie viņa palikt, kamēr šis darbā. Paklausot vīzijas-dušas un "īstas, dzīvas gultas"-ietekmei, piekrītam un iekrītam.
Šamējais, kā izrādās, dzīvo village tipa pilsētiņā 10 km no Cīrihes. Pamazām kalni iegūst mazāk slepkavniecisku paskatu, smailes noapaļojas, zaļajās, stāvajās pļavās milzums govju un aitu ar zvaniņiem kaklos. Gatavojamies ieraudzīt malkascirtēja būdu vismaz, aber nekā, ieripojam pilsētiņā ar asfaltu, bankām un snobiska paskata ļautiņiem. Pulkstenis 7, onka pošas uz darbu, mēs ejam gulēt, pusnomodā vēl dzirdam brīdinājumu: "don’t make any damage and don’t loose keys!"
7.diena. Kalnu govis un kalnu iedzīvotāji.
Ap 2 pamostamies, izejam uz terases, mākoņi pa to laiku sāk izklīst, priekšā smaragdzaļš ezers, kalni, kalni un raksturīgā nemitīgā zvaniņu šķindēšana.Pēc kādas krietnas stundas nolemjam doties izpētes pārgājienā pa apkārtni. Kārtīgi aizslēdzam durvis, noskrienam līdz apbetonētajai ezermalai, tad ejam dziļāk pilsētiņā.Rūpīgā apkārtnes apsekošana vainagojas panākumiem- atrodam bankomātu, tātad arī parteizējās finansiālās grūtības atrisinātas. Ap kādiem 5 uz brītiņu iegriežamies mājās, kā izrādās, bezmaz reizē ar īpašnieku. Šis iet gulēt, mēs atkal dodamies prom, šoreiz ar mērķi "uzkāpt kādā Alpā" . apmetam riņķi ezeram, žogi no vienas vietas, nesaprotam, kā lai klāt tiek. Beigās sākām arī kāpt pāri. Uzkāpjam tādā augstumā, ka liekas, virsotne vēl kādi 200 m, ne vairāk, domājam, eh, nav ko, tāpat skaitās. Pafočējamies ar govīm un lūkojam tikt lejā. Kad pēc stundas atkal esam pagaidu mājās, sev par smiekliem konstatējam, ka īstenībā bijām pievārējušas sauso trešdaļu.....
Mājās tiek noturēta apspriede, kā rezultātā mēs vienojamies par palikšanu līdz rītam, kad džekam uz Lausanne jābrauc. Un tā ir pilsēta tikai kādus 50 km no Ženēvas, mūsu nākamā pieturas punkta. Njā, diezgan šaubīga palikšana pie nepazīstama vīrišķa mājā pa nakti, bet beigās tomēr izlemjam, ka paliksim, kā nekā-divi pret vienu...
8.diena. Ženēva, Ženēva...
Nākamajā dienā jau agrā rītā pēc brokastīm dodamies ceļā. Un jau plkst. Deviņos tiekam izlaistas solītajā Lausanne. Seko sirsnīgas atvadas un paliekam uz ierastā ceļa. Esam mazliet atradušas no stopošanas, vieta arī diezgan sūdīga, netālu dzelzceļa stacija, kas vilina, vilina, beigās ievilina arī, godīgi nopērkam 2 biļetes uz Ženēvu (ahā-vācu val. sāk uzdot franču valodai...), iekārtojamies kupejā un civilizēti baudām īso ceļa gabalu.
Izkāpjam centrā, seko vecais jox ar atbrīvošanos no bagāžas, tālredzīgi atkal tiek paņemti guļammaisi un dodamies dzīvē ar lozungu "Karte-kas tā tāda"...Izklejojamies, aizrautīgi vērojam mākslinieciskos cilvēkus un raibo kultūras saplūdumu ielās, priecājamies par daudzveidīgajām dzeramā ūdens strūklakām ik uz stūra, ieklejojam dažā labā baznīcā, nejauši sapazīstamies ar dažiem vietējajiem zāles izplatītājiem ar visām no tā izrietošajām sekām;), ik pa brītiņam atveldzēšanās nolūkos iemetamies kādā lielākā strūklakā, beigās nonākam pie ezera, skatam paveras pludmale, pilna baltām smiltiņām un spiedzošiem bērniem. Jau pirms tam likās, ka saulē viss gaiss vārās, bet nu tagad ieraugot daudzsološo veldzes avotu, saķeru baigo kreņķi, atceroties, ka pelkostīms aizmirsies bagāžā. Eh, nolemju peldēt tāpat-ar visām drēbēm, nobiedēju dažus mazus bērnus, bet kopumā lieliski, izžūstu kādas pusstundas laikā...
Beāte tālredzīgi ar peldkostīmu nodrošinājusies. Pēc tam atkal pētām pilsētu, iepētam arī vietējo tirdziņu un tiekam pie pāris persikiem, un, skat, nakts jau klāt. Ko nu? Internetu un autoostu klapē ciet jau kādos 23.00 (sasodīts...) Kā nākamais pieturas punkts mums maršrutā ir nometne Francijas Ausrumos-Taize. Uzzinām, ka aptuveni uz turieni iet vājprātīgi dārgs vilciens, taču uzzinam arī, ka iekš Francijas mūs var aizvest arī autobuss ar maršrutu Geneve-Gex par kādiem 3.5 frankiem tikai. Ok, izpētam sarakstu, kaut kas ap 7 no rīta, lieliski, tikai jānodzīvo vēl līdz tiem 7...Pārcilpojam atkal pār tiltu un atkal esam centrā. Naktsdzīve te sit krietni augstāku vilni kā Prāgā, liekas, nekāda mierīgā palikšana uz soliņiem vis nebūs. Tad tiek pamanīta egle. Lieliska, milzīga egle. Izbrauktuve no autostāvvietas veido loku, kam vidū savdabīga zaļā zona. Nu un šī mauriņa vidū aug augstākminētā egle. Spraigi diskutējot ar skeptiski noskaņoto Beāti, šķērsojam ielu. Kā jau esmu paredzējusi, zari nolīkst līdz zemei, bet zem tiem-tukšs...Jūtos kā augsti kvalificēts eksperts naktsmītņu jautājumos...)))Izklājam guļammaisus un ejam gulēt, uzliekot modinātāju uz 5. Izguļamies reti lieliski, neviens netraucē, pamostamies mistiskā kārtā kādos sešos tikai. Lai nu ko, bet šito gan visu mūžu pie sevis smiešu, kā Ženēvas centrā gulēju zem egles...
9.diena. blandoties pa Francijas ārēm.
Dodamies uz norādīto autostāvvietas zonu gaidīt savu busu. Pieripo tāds parasts iekšpilsētas autobuss, neticas, ka tas mūs vedīs padsmit km iekš Francijas, bet nu ka aizved arī. Izkāpjam pie pagrieziena uz Dijon un sākam stopot, bažīgi vērdamies kalnu grēdās, kas jāparvar. Akmandieniņ, kas par laimi, ka neesam ar riteņiem...Pēc mūsu aprēķiniem Taize jābūt kaut kur pa vidu starp Lyon un Dijon, mūsu kartei mērogs par lielu, tādi štrunti tur nav atzīmēti...Šobrīd vairs neatceros, kādu iemeslu dēļ, bet izlemjam doties uz Dijon. Viens džekiņš paved kādus 15 km, dalīdamies pieredzē par savām nesenajām stopotāja gaitām Norvēģijā (esot traki dikti grūti bijis kādu mašinu sagaidīt, kur nu vēl nostopot), dod visādus padomus no sērijas "be careful, you are 2 girls..." un izlaiž pie pašiem kalniem. Nu gaidām, gaidām, sagaidām arī – dzīvespriecīgs francūzis, angliski saprot labi ja 2 vārdus (gluži tāpat kā es franciski...), bet viņa auto gan rosina uz pārdomām. Ar to gribu teikt, ka laikam esam bijušas dikti izlutušas, bet vienmēr tādi labie vāģi patrāpījušies bija, taču šamējais turējās kopā, kā liekas, tikai uz goda vārda. Salons vēl liecina par nesenu ugunsgrēku...Bet nu dāvinātam zirgam zobos neskatās, tā nu uzsākam kopceļu uz Dijon. Tas tik bija kaut kas. Man vēl tagad trūkst vārdu, lai to aprakstītu, nevaru beigt brīnīties, kā mēs, spītējot zināmām likumsakarībām , tomēr dzīvi palikām. Visasākie un šaurākie pagriezieni tika izgriezti cauri ar pāri par simtiņu, man, redzot smieklīgi simbolisko ceļmalas latiņu, kas nodalīja ceļu no kraujas un atpakaļskata spogulī bažīgi vērojot, kā Beāte kūleņo pa aizmugurējo sēdekli no vienas puses uz otru nebija vairs nekādu ilūziju par nākotni. Turklāt vēl biju spiesta visu laiku uzturēt saviesīgu sarunu...kā mēs sapratāmies, vēl šobaltdien neizprotu, bet bija ok.
Pēc kādām 40 min, kad jau bijām sasnieguši augstāko punktu un es jau letarģiskā mierā reaģēju uz pašnāvnieciskajiem izgājieniem, piestājām vienā "apdzīvotā vietā" un šoferītis pazuda uz mirkli, lai pēc tam mūs pārsteigtu ar visai dāsnām veltēm-2 milzonīgām picas šķēlēm un Evian pudeli. Protams, bijām sajūsmā par laipno žestu, tikai Beāte, kā jau veģetāriete, bija spiesta atteikties. Šoferītim vēl jo labāk-pašam arī kas palika...
Necik ilgi un jau tikām izlaistas Dižonā. Es paliku parkā gaidot Beāti, kura devās uzzināt, kur ir Taize. Drīz viņa smaidīga atgriezās ar trofeju – iedāvinātu Francijas karti. Atradām šo mistisko vietu, konstatējām, ka esam aizšāvuši ap 100 km wrong direction un devāmies ārā no pilsētas, lai kļūdu labotu. Un-šito brīnumu-pirmo reizi mums izdevās nostopēt daiļā dzimuma pārstāvi ... Dāmīte dodoties tur un tur, labi, kādus 50 km varot aizvest. Galu galā aizveda līdz pat "namdurvīm", izmetot krietnu loku. Mūsu pateicībai nebija robežu, īpaši ņemot vērā apstākli, ka nokļuvām krietnā vētrā un negaisā, kas plosijās plašā rādiusā ap Taize, īpatnējā kārtā to neskarot. Pie reizes izgājām īso kursu "vīnaudzētavu noslēpumos", jo mūsu ceļš veda galvenokārt gar vīnogulāju laukiem, un braucām mēs ar īstu zinātāju šais jautājumos. Nabadzītei nācās grūti atkratīties no tik pateicības pilnām meičām, jo mēs patiesi bijām aiz prieka gluži vai afekta stāvoklī. Taize mums bija sarunātas vietas uz nedēļu un tas bija arī mūsu tāds kā lielākais mērķis. Vēl nebijām izlēmušas, kur dosimies pēc tam, bet, tā kā bija gluži nepanesami karsts (jūlija beigas kā nekā),sākām krietni apšaubīt iespēju doties uz Spānijas un/vai Itālijas pusi, radās pat dažas negaidītas idejas par tādu sen nedzirdētu un pa daļai jau aizmirstu nostūri kā mājām. Ok, pie kā es paliku-jā, mēs atvadījāmies no mūsu labvēles, ieelpojām ozona piesātināto pēcnegaisa gaisu un sākām Kāpt Kalnā. Taize "epicentrs" ir lēzena pakalna virsotnē.
10. diena un vēl 8 citas.
Nezinātāji jāinformē, ka tā ir "Christian Community", kas vienlaikus pulcē ap 5 tūkstoš jauniešu no visas pasaules. To padzirdot, raucu degunu, jo nebiju nekāda cītīgā baznīcāgājēja vai nu vispār ar reliģiskām padarīšanām pārlieku apgrūtināta būtne. Bet pie visa pieradu jau kādā otrajā dienā un pēc tam prom braukt bija tik žēl, tik žēl...
Nu, ko lai saka, neizplūdīšu te cakotās detaļās, pateikšu vien to, ka tās bija 8 visjaukākās dienas visā ceļojuma laikā. Nevis visaizraujošākās, vissatriecošākās, visviswhatever, bet tieši visjaukākās. Sākot jau ar tīri materiālajiem labumiem (nu kur vēl tu vari nodzīvot nedēļu zaļi tikai par 7 eiro??!! Tā ir maksa par gultu, dušu un citiem santehnikas brīnumiem kā arī par 4reizēju maltīti dienā...) un beidzot ar to sirreālo sajūtu, no rīta tā ap desmitiem dzerot brokastu kakao un vērojot zilos kalnus pamalē...vai jautrajos vakaros, dziedot līdzi "knocking on the heaven’s door" un citas ģitāru himnas...Bija laiks atvilkt elpu, atpūsties, sapazīt milzumu jaunu, interesantu cilvēku, uzrakstīt pastkartes mīļajiem, aizstopot uz 10 km tālāko burvīgo, mazo Cluny, kur bija šauras, bruģētas ieliņas, kas katra smaržoja savādāk-viena pēc svaigām maizītēs, cita pēc bazilika, daudzi veikaliņi, katrs kā sava pasaulīte, kuru pametot, jūties pārsteigts, iejūkot atkal reālajā pasaulē...uzgājām 8 latviešus, kuri, smejies vai raudi, gandrīz visi bija uz šejieni atstopojuši...protams, visi savējie automātiski...izvadījām tālākajā ceļā pusi jau pēc pāris dienām, šamējie devās uz Spāniju. Vietā atbrauca 2 autobusi ar visnīgrākajiem letiņiem, kādus man savā mūžā gadījies sastapt, jau pa gabalu pūlī mēs ietrennējāmies sazīmēt, kuri ir "mūsējie". Skumji, bet neko, smaidīgo un atvērto cilvēku tā kā tā bija nomācošais vairākums...
Pagāja pāris dienas un pēkšņi es ar vienu Beātes skolas biedreni izdomājām aizstopot uz kādu tuvāko pilsētu un paniekoties ar ielu performancēm. Beāte avantūrā izlēma dalību neņemt. Paņēmām visu "inventāru" un tūliņ pēc brokastīm abas ar Lindu devāmies ceļā. Jāpiebilst, ka tai nedēļā gaisa temperetūra bija sasniegusi savu absolūto rekordu, kāds džeks pat bija teicies esam nofočējis termometra stabiņu pie 51 grāda, tam gan īpaši neticējām, bet 42-44 grādi jau bija ikdienišķs fakts...Tā nu stāvējām kūstoša asfalta malā, līdz mūs paķēra autobuss līdz Macon. Sev par izbrīnu sastapām dažus pazīstamus latvju puišus, kas apņēmīgi deklarēja savu galamērķi-Parīzi. Nekādi spečuki jau nebija, konstatēju, kad ievērtēju uzrakstu uz rūtiņu lapas- burti maziņi, kopā saspiesti, pirmo vispār nevar saprast...Bet pamēģini tu tādiem ko ieteikt-apvainosies, ne izlabos. Kaut kā nebūt tomēr izdevās pierunāt šos pārrakstīt...))
Izlaida mūs Macon, nolēmām paeksperimentēt tepat, doma bija, ka Linda spēlēs flautu un es būšu kustīgā dekorācija:)))), uzvilku sarkanu kleitu, abas pārdroši ielietojām melno acu zīmuli, bet mierināju sevi ar domu, ka tā vajag, ja ejam, tad uz pilnu banku, prātā ieskanējās Reta vārdi Skārletai: "Tev jāpienaglo karogs pie masta, citādi tu to vēl zaudēsi..."...pavilku melno līniju vēl mazliet garāku, un gatavas bijām savam lielajam piedzīvojumam. Atradām galveno ielu, nolikām flautas futlāri un mūsu "psiholoģisko triku"-krājkasīti cūciņu, kuras salātzaļo lenti pārvilkām šķērsām pāri ielai un sākām. Veicās itin labi, kopumā kādu 2 stundu laikā 20 eiro arī nopelnījām, bet man bija itin vienalga, mani aizrāva pati tā sajūta-basām kājām dejot pa bruģi...(gan jau noteikti ne tik meistarīgi kā tas tantuks ar maģīti pie UV Centrs, bet pamazām piešāvos..) ļoti gribētos vēl kādreiz atļaut sev piedzīvot šādu brīvību. Linda arī spēlēja ļoti labi, kad abas piekusām, apsēdāmies un dziedājām. "Trīs runčus" dziedot, gan katrreiz noslāpām smieklos tā panta vidū, kur jādzied "un ja ne Harijs Liepiņš, tad Jakovļevs jau nu gan...", to rindiņu nu nekādi nevarējām pārvārīt...
Pēc attiecīga laika kā daždien sievišķīgas būtnes izsirojām veikaliņus, vēlāk atveldzējām kājas parka strūklakā, apēdām pa saldējumam un nolēmām aizstopot līdz Lyon. Sacīts, darīts, vietējais turks izveda no pilsētas uz vajadzīgās šosejas un sākām gaidīt. Sev par baltām šausmām konstatēju, ka līdzpaņemtā šokolāde karstumā padevusies un izkususi, līdz ar ko biju iemantojusi burvīgu šokolādes maku, šokolādes karti, šokolādes spogulīti, šokolādes mobilo un citus kulinārus šedevrus. Kaut kā nebūt tiku ar to galā, un pa to laiku jau piestāja viens kabriolets ar pavītušu blondīni pie stūres. Šamējā aizveda mūs apmēram pusceļu, tad mūs itin ātri savāca kāds onka, kas devās uz darbu.Galu galā izmeta mazu līkumiņu un ieveda mūs taisni Lionas vecpilsētā. Nekavējoties devāmies izpētes gājienā. Augstie nami vērta jau tā šaurās ieliņas vēl šaurākas. Taču tas itin nemaz netraucēja vietējo restorāniņu īpašniekiem izriktēt savus galdiņus līdz pat pusielai. Mūzika, augsti velvētie namu iekšpagalmi, cilvēki, cilvēki...Jā, tā bija vieta tieši priekš mums. Vispār ielu performancēm piemīt vēl kāds interesants blakusefekts-bieži nāk klāt dažādi cilvēki, izprašņā, paši viskautko pastāsta...tā nu iedzīvojāmies daudzās pagarās pauzītēs. Taču, kad atkal mūs zināmas dziesmas zināma panta vidū pieveica kārtējā smieklu lēkme, pauze izvērtās vēl lielāka, jo pie mums pienāca pārītis visnotaļ pārsteigtu puišu, no kuriem viens bija lietuvietis, bet viens mūsu pašu tautietis. Kā paši vēlāk atzinās, tāda iespēja Lionas ielās uzdzirdēt latviešu dziesmas viņus galīgi izsita no sliedēm. Nolēmām mest mieru, un tālāk devāmies jau visi kopā. Vēlāk parkā pievienojāmies itin bohēmiskam pasākumam, kur bija nolasījies visdažādāko tautību ļaužu pulciņš, ģitāras, zāle, perkusīnes un tādā garā līdz nakts vidum, kad mūsu bāleliņi mums izgādāja naktsmājas. Tas gan bija diezgan šaušalīgs komunalkas tipa ūķis, nudien 100x labāk guļu pļavā, par laimi rīts nelika uz sevi ilgi gaidīt. Devāmies īsā brokastu vizītē pie vienas krievu ģimenes otrā pilsētas galā un tad jau tikām pavadītas uz to vietu, kur vakar mūs gādīgi izlaida iepriekšējais šoferītis. Bet nu tik draņķīga vieta stopošanai vēl nebija pieredzēta. Nesaprašanā stāvējām un gudrojām, ko nu, bet jauni piedzīvojumi 2 mentu uz močiem veidā nelika ilgi uz sevi gaidīt. Tā kā mums rokās nebija nodevīgās lapas ar uzrakstu, kas atmaskotu mūsu pretlikumīgo nodarbošanos, nolēmām mētāt muļķes, 2 glāžaini un izbrīnīti acu pāri vērās mūsu "glābējos" un vaicājām, kā lai nokļūstam Lionas vecpilsētā...Tas mums tūdaļ laipni tika izskaidrots, vai meitenes nevēlas, lai viņas pavada līdz turienei?...nē, kur nu, policistu kungiem noteikti ir kas svarīgāks darāms, ko nu apgrūtināsim, gan jau mēs pašas tiksim galā, he, hē...;)Tikai uzmanīgi, ārpilsētas šoseja, dzīva satiksme..Jā, jā, bla, bla...
Pēc šī fascinējošā incidenta nolēmām mainīt stratēģiju, atradām labāku vietu un galu galā arī jaunu džeku, kas devās uz Macon. Lai gan viņš ar angļu valodu bija tikpat "uz jūs" kā mēs ar franču, kaut ko tomēr vervelējām visu ceļu. Macon nomalē mēs kļuvām par nudien šaušalīgi svelmīgo priekšpusdienas laikapstākļu neaizsargātiem upuriem . Iegājām omulīgā mazā maiznīcā un uz kreņķiem iepirkām klasisko franču maizi un krietnu gabalu bizē katra. Tad dziļi ievilkām elpu un devāmies atkal uz šosejas malu, lai ar vieglu nolemtības sajūtu vērotu aiz tveices virmojošo horizontu. Pa laikam atspirdzinājamies, uzlejot pa glāzes tiesai H2O. Tagad varu vien rezumēt, ka tas man bija karstākais brīdi visa ceļojuma laikā. Glābējs nerādījās. Pēc krietnas pusstundas tomēr parādījās vecīga mediķa paskatā, kam taisni todien bija dzimšanas diena. Bet vissvarīgākais, ka viņam bija brīnišķīgi auksts salons. Atspirgām ātri un Taize nonācām taisni uz launaga bulciņu laiku. Pārlaidām uzvarētāju skatus visapkārt. Nekas nebija mainījies. Beāte arī bija pavadījusi 2 jaukas dienas. Sākām atkal ieiet nometnes ritmā.
Dažas Negaidītas Korekcijas grafikā.
Līdz brīdim pēc kādas stundas, kad saņēmu īsziņu no brālēna, kurš teicās esam saņēmis kartiņu, apvaicājās, kā iet, un tā starp citu ierosināja apciemot arī viņu. Pieķēros šai idejai un, aši apmainījusies vēl ar pāris sms, noskaidroju, ka visērtāk būtu Londonā ierasties no Parīzes ar autobusu. Kādas minūtes sēdēju ar telefonu rokā, saulē piemiegusi acis, prātā apsvērdama visus "par", jo nevienu "pret" neizdevās apzināt, tad nopūtos, sameklēju Beāti un teicu: "Krāmējam mantas, rīt no rīta braucam uz Parīzi!" Simple as that...Beāte piekrita un devāmies kārtot visas aizbraukšanas formalitātes ar nometnes vadību. Kopš tā laika es esmu pret skrupulozu jebkāda veida plānošanu, jo, kā tas jau ir pierādījies, liktenis ievieš savas korekcijas. Sauciet to, kā gribiet. Es to saucu par likteni.
Nācās sazvanīt mājiniekus un paziņot, ka diemžēl pēc Taize nedodamies vis mājās. Lieki teikt, ka sajūsmā bijām tikai mēs pašas. Lai nu kā, tovakar veicām visus sagatavošanās darbus, no rīta tūdaļ pēc lūgšanas un brokastīm atkal "cēlām sakas kaklā" un devāmies uz šosejas pusi. Laikam prasās mazliet apskaidrot mūsu mērķa sasniegšanas līdzekļus. Autostops tikai līdz Macon. Tā ir Taize tuvākā pilsēta. No turienes mēs ar vilcienu zaķa statusā dodamies uz Parīzi. Šo ideju aizguvām no Lionas paziņām, kas mūs informēja, ka kontrole esot reti, turklāt soda talonus apmaksā lielākoties tikai paši francūži.
Līdz Macon mūs aizveda "just married couple" . Mīļi. Protams, konstatējām, ka no turienes neviens vilciens neatiet pa taisno uz Parīzi. Izlēmām doties uz Dijon, lolojot cerību, ka gan jau tur paveiksies. Vilciens pustukšs, okupējām vienu kupeju, aizskarus ciet, iekārtoties ērti, baudīt ceļojumu un kondicionēto, brīnumauksto gaisu. Kad Dižonā izkāpām, sajūta bija kā no ledusskapja iekāpjot siltā vatē, gaiss bija tik tveicīgs, ka likās šķēlēs griežams. Skaidrs-ar skubu jāmeklē nākamais vēsais patvērums. Ar prieku konstatējām, ka pēc minūtēm padsmit atiet ātrvilciens ar final destination Paris. Žvikts, uz perona un gaidām. Žvikts, vilcienā. Žvikts, sākam ripot. Žvikts, un uz skatuves parādās kontrolieri...ups...;)drošsirdīgi sagaidām likteni. Protams, kontrolieriem un lielākajai daļai apkārtējo pasažieru acis uz kātiņiem,iečekojot latviešu pases un uzklausot mūsu neticamos paskaidrojumus, kam sižets ir tālu no oriģināla iztēles lidojuma, proti, maciņu pazaudēšana. Brīdis diezgan kuriozs, protams, mums līdz jautrībai nepavelk, bet, kad redzu blakussēdeētāju banķieri ķiķinām kā sīko, man arī grūti novaldīties. Izbrīnā tiek nogrozītas mūsu pases, izrakstītas soda kvītis un piekodināts pēc ierašanās Parīzē iegriesties tuvākajā policijas iecirknī, lai paziņotu zādzības faktu un vienotos par soda samaksu. Yeah, right...gaidiet ar maisu...;)85 eiro vērtie papīra gabaliņi pievienojas ceļojuma arhīvam. Šim RER nav starppieturu, tā nu baudam komfortu līdz pat galapieturai.
2 dienas Parīzē.
Izkāpjam Gare de Lyon, noliekam bagāžu un ar patīkamu saviļņojumu dodamies ielās.
Silts. Saule. Ļaužu burzma. Cerībā iziet uz centru, ejam pa platu, tukšu un dzeltenām lapām piekaisītu (vasaras vidū!?) bulvāri. Uzpūš vējiņš, uzvirpuļo lapas, nonākam Place de la Bastille, nu esam krustpunktā, izvēlamies turpināt ceļu gar Sēnu. Tur ir tik interesanti- visu laiku kursē šurpu turpu baigās ļaužu masas, dūmakainā tveicē tinas pretējā krastā redzamās vēsturiskās ēkas, cilvēki smiltiņās spēlē to dīvaino spēli, kur jāsacenšas, kurš tālāk-precīzāk aizmetīs lodīti...apsēžamies krastmalā uz soliņa un vērojam cilvēkus. Cilvēki vēro mūs vēl cītīgāk..)) Neganti uzjautrinamies kādu pusstundu, tad piekrītam iepazīties ar 2 puišiem, no kuriem viens fotogrāfs ar visiem saviem amata štruntiem kaklā. Šamējiem kas darāms, bet norunājam te tikties ap pusdesmitiem, kad mums soloties "visus Parīzes brīnumus" parādīt, uz salsu aizvest un kur tik vēl ne...Sākam gudrot, ko sadarīt pa tām 3 stundām. Nolemjam pieņemt 2 citu džeku uzaicinājumu uz vietējo kafejnīcu, kur galu galā jautrā garā notriecam laiku līdz pat vajadzīgajai stundai. Izmantojam izdevību un pavaicājam, kur ir Place Vendome (tur man vienas bankas filiālē jāsavāc diezgan svarīgs faksiņš-ieteikuma vēstule, lai tiktu pār UK robežu, ja gadās bargie muitnieki...)Tad atvadījāmies no mūsu labvēļiem un devāmies uz otro tikšanos. Mūs izvadāja pa Sēnas pludmalēm, kas drīz būšot vēsture, jo tikšot aizvietotas ar autostāvvietām, trakā ātrumā izbraukājāmies šurpu turpu pa ......un apmetām pāris riņķus ap Triumfa Arku (tur zālājs bija pilns ar maziem, melniem, laikam no meža izskrējušiem trusīšiem...), ar acs kaktiņu ievērtājām skarbo izdzīvošanas cīņu-Boloņas meža prostitūtas, iztrakojāmies pa zālājiem, kuros pilnā sparā darbojās laistāmās iekārtas, izklejojāmies pa naksnīgās Parīzes ielām un tiltiem, brīnījāmies, kāpēc debesis visu laiku ir rozā, uz ko dabūjām dzirdēt, ka tādas tās esot visu nakti, jo Parīze esot ļoti gaiša, nezinu, cik tur patiesības, bet tonakt tā bija. Un tā gluži nemanot rīts bija klāt. Nogurums tāpat. Atklīdām uz veco labo Sēnas krastmalu, tur Nico vēl uztaisīja pāris pēdējos foto (tas niķis šim uzklupa ik pa brīdim), apmainījāmies mailiem un devāmies katrs uz savu pusi.
Uzausis dūmakaini tveicīgs rīts, pulkstenis ap septiņiem, ielas tukšas, tikai šur tur kafejnīcās un maiznīcās sākas rosība. Jūtamies kā sabrauktas reņģes, ģenģerējam pa ielām, līdz miegs gūst virsroku un saritinamies savos guļammaisos uz soliņiem.Notre Dame’s paēnā...Jau pēc kādas pusstundas apkārtnē sākas dzīva rosība, parādās pirmie agrie putniņi- aziātu ekskursantu grupiņas, kas kaut ko čalo mums bezmaz vai ausī, apkārt spiegdami rosās mazi bērni, kuriem, protams, tādas 2 eksotiskas bezpajumtnieces interesē kudiš vairāk kā "kaut-kāda-tur-mūžveca-katedrāle", bet mēs jau esam ietrennējušās aizmigt jebkuros apstākļos..
Pēc kādas stundas, kad jau sāku redzēt nudien krāšņus sapņus, kādas pāris laipnas balsis sāk kaut ko neatlaidīgi bubināt man pie auss."nolāpītie tūristiņi, kas vēl nebūs..." nodomāju un guļu tik tālāk. Pēc brīža tomēr esmu spiesta pavērt vienu aci un izbrīnīta uzskatu Beāti, kas, pilnīgi pamodusies, iegrimusi aizraujošā diskusijā ar 2 policistiem...Kā viņa pati pēcāk apgalvoja, viņa esot tā tērzējusi jau labu brīsniņu, pirms tādu pseidoērkšķrozīti kā mani izdevies pamodināt...;)labs, labs...:)Abām pusēm nāk ņirga par specifisko situāciju... Šamējos gan, šķiet, vairāk interesē, KĀPĒC snaužam uz soliņiem, nevis, vai mēs to nevarētu darīt kur citur, tomēr galu galā visi vienojamies, ka plkst.9 ir gana vēlu, lai mostos dienas dzīvei, un uz tādas nots tad arī šķiramies.
Aizvadām brīīīnišķīgu dienu, beidzot atļaujamies patērēt naudu, vienu brīdi atstāju Bebi Elizejas laukos un pati dodos meklēt Place Vendome, pa ceļam man tiek iedāvāta karte, tā ka nu problēmu vispār nav. Bankā sanāk nervus kutinoša aizķeršanās, jo šamējie esot 5dienu paņēmuši brīvu, lai es atnākot 1dien. Doma tupēt vēl 4 dienas Parīzē tomēr nav tik vilinoša, uztaisu mazu haju un gala beigās mans fakss tomēr atrodas...Aizbraucu uz otru pilsētas galu, iegādājos 2 Eurolines return ticket ar final destination "Londres" uz 8.30 nākamajā rītā un tad mēs turpinam savu ekskursiju pa mākslas un modes Meku. Vakarā jau gluži nokusušas, bet tā ļoti gandarītas beidzot atklīstam līdz Eifelim. Tur zili brīnumi notiek-Eifelis pats vizuļo iespaidīgos pirotehnikas prikolos, bet parkā pakājē zālājā nolasījušies simtiem cilvēku, čalo, taisa piknikus, mūzika, spēles, utt., utjp...Tad nu arī paliekam tur pa nakti. Jāpiebilst, ka vēl maģiskāku nakti nebiju piedzīvojusi. Gulēju tādā sapņainā nemaņā, apmēram ik pēc stundas miegaini pavērdama acis, kad ļaužu sajūsmas klaigas un aplausi vēstija par kārtējajiem Eifeļa iluminācijas šoviem, tad atkal ieslīgu snaudā līdz nākamajai applausu zalvei. Ap pusčetriem šovs beidzās, ovācijas tāpat un varējām mierīgi nogulēt līdz 6, kad bija paredzēta celšanās, lai nesteidzīgi atvadoties vēl pēdējo reizi izstaigātu cauri pilsētai un tad ar metro dotos uz autoostu. Žēl, viss pavadītais laiks tik neaizmirstami skaists, jutos kā savdabīgā, pievilcīgā transā, kā pūkainā, nereālā mākonī......Vēl tagad, atceroties kā toreiz izlaistiem matiem, garā, baltā kokvilnas kleitā un basām kājām klīdu pa Parīzes ielām, skudriņas nokutina...jā, par basajām kājām-abas dienas dabūju tā nostaigāt, jo biju tā samocījusi pēdiņas, ka sandales likās kā spāņu zābaki, par laimi pilsēta bija neparasti tīra, tikai no rītiem, pirms sētnieki sarosījās, bija jāskatās, kur soli spert...
Francija-UK.
Autoostā sākās pamatīga panika, jo konstatēju (vot, blondīne...;-/..), ka atpakaļceļa biļete tikai Beātei nopirkta. Zvanīju, lūdzu, lai man pārskaita naudu, bet nepaspēja, ar visu jezgu gandrīz autiņu nokavējām, bet nu gala beigās tomēr iekāpām un sākām ripot pretī Calais. Biju traki dikti noraizējusies, sākot jau ar to, ka telefons izlādējās, kas, Londonā iebraucot, būtu vitāli svarīgi, un beidzot ar domām par naudas trūkumu un to, ka mosh mani nemaz Londonā neielaidīs (bija jau dzirdēti šausmu stāsti par to, ka bez uzaicinājuma vēstulēm, atpakaļceļa biļetēm un skaidras naudas līdzekļu uzrādīšanas var pār robežu ar’nepārlaist..). Novēlēju jau, lai Beātei labi klājas Londonā utt..)) Norit spoža asariņa, otra, tomēr beigās nomierinos, pat beigās izspēlējam vienu joku ar blakussēdošo arābu: Beātei mazs rādžiņs ar austiņām, izvelkamu antenu, caurspīdīgu korpusu, kurš, ja ieslēdz, izgaismojas sarkans.Plus visam, tētis visai tai mašinērijai vēl gādīgi kaut kā aizmugurē pietimerējis 2 lielās bačas (tjipa, lai ilgāk velk..), līdz ar to sarkano un zilo vadiņu mudžeklis neizpaliek, visa padarīšana vēl tā riktīgi ar izoleni notīta un –Voila’!- kopskats tādu jūtīgāku cilvēku var padarīt nervozu ne pa jokam...;)Nosimulējam attiecīgā priekšmeta palikšanu zem priekšāesošā sēdekļa, kā rezultātā arābs sirms aiz šausmām paliek...he, hē, hē, kādas mēs ļaunas, bet nu katrs jau izklaidējas, kā māk...
Kā gadījies, kā ne, Calais jau klāt...Pirmie pie mums, protams, ķeras francūži, manām mantām slīdot cauri eskalatora lentai, dabūju atkal uz brīdi paspīdēt kā trulā blondīne, jo no somas izkrīt maigi rozā nagu laka un paripo zem visas tās ietaises. Rezultātā visa sinhronā procedūra uz mirkli izjūk, pārītis muitnieku, ceļos nometušies, drudžaini kasa ārā vainīgo skaistumkopšanas piederumu, es tikmēr piemīlīgi-vainīgi smaidu, jūtos galīgi stulba, un vispār cenšos iztēloties, ka nemaz te neesmu, ka guļu zaļā pļavā un vēroju garāmslīdošus mākoņus...
Nākamais inkvizīcijas kambaris ir tas pats vecais labais bubulis-angļu muita. Ko lai saka, esmu gauži vīlusies-ne kādam tavas ieteikuma vēstules vajag, ne kādam interesē tavas return ticket...Laikam šitai maiņai labs garastāvoklis un optimistisks dzīvesskats...
Atgriežoties autobusā, konstatējam, ka rindas tomēr paretinātas, proti, trūkst viena kaimiņa. Ko nu tur par cita nelaimi ies bēdāties, kāri tveram info par tālāk notiekošo. Ah, pusstundas laikā caur tuneli, jā, nekāds vējiņš vis man nežūžinās matos, tuvojoties lielās salas krastiem kā biju iztēlojusies...Bet labi, ka vispār tiku, nav ko te muti palaist...
Pēc stundas pusotras ieripojam Victoria station. Beidzot! Lieku kāju uz asfalta un vēl joprojām trūkst man tā ticamības momenta, kur beigu beigās esam atklīdušas...dodos skatīt vilcienu sarakstus un biļetes, jo Richmonda nav gluži Big Bena pakājē, kāds pusstundas brauciens jau ir...
Londona
Nevēlos vēl vairāk izplūst ar savu jau tā bezgalīgo stāstu, tāpēc tikai ieskicēšu nākamās 5 nedēļas, ko pavadījām šai citadelē.Visas 5 nedēļas mūs uzturēja Mārtiņš ar Danielu, par ko viņiem neizmērojams paldies, jo nebijām jau mēs nekādas dieva dāvanas, nebijām...Visas mūsu pilsētas izzināšanas gaitas sākās itin rātni, kā jau pieklājas-parki da muzeji all day long...Bet tā nu pamazām saradās draugi arī dienaskārtība pakārtojās ne nu vairs izpētei, bet gan izklaidei. Pa vidam vēl izķemmējām vietējos krodziņus, cerībā uziet kādu darbiņu, tie CV, application formu pildīšana, zvani un darba intervijas arī bija nenovērtējama pieredze, tikai ar laiku bija tā pašvakāk. Īsi pirms aizbraukšanas 2 dienas (kopā stundas8)nošancējām McDonaldā, vēl tagad to ar riebumu atceros..;)beigās secinājām, ka visu pasaules naudu tāpat nesapelnīsim un uzdevām. Tagad un mūžīgi mūžos eju šim iestādījumam ar lielu līkumu...Divas nedēļas nomācijāmies language school, angļu val. kursos, arī to finansēja Mārtiņš ar Danielu. Kaut kur ap 3. Nedēļu pat dienas sāka likties par īsu, lai visu pagūtu, ko bijām iecerējušas, izmantojām katru mīļu brīdi, ko vēlēts mums tur pavadīt. Jāatzīst, ka Londona man palikusi atmiņā ne arhitektūras vai vides dēļ, bet tieši ar daudzajiem jaukajiem cilvēkiem, ko tur iepazinām (starp citu, tikai viens no tiem bija brits..)), vēl joprojām uzturam sakarus ar kādiem 5 no viņiem, arī ar pāris tur iepazītajiem latviešiem. Ārpus Londonas bijām tikai līdz Oksfordai un Doverai, vienā izstaigājāmies pa daudzo mūžveco koledžu iekšpagalmiem, otrā pa 2. Pasaules kara laika pazemes 3 līmeņu ejām. Tagad nožēloju, ka neaizstopojām līdz Skotijai, bet tad arī tā bija lieliski. Lai nu kā, bet, dzīvojot zaļi, pienāca tas 16. Septembris, kad Beātei (khm...) bija jādodas atpakaļceļā uz Parīzi...Nopirku sev prāmja biļeti lai līdz Calais tiktu, norunājām, ka viņa izkāps jau tur, sarunājām satikties līdz 6 no rīta Centrālajā vilciena stacijā, bet, ja satikšanās nenotiek, tad pēc 6 jau pie centrālā pasta ēkas. Diezgan riskanta padarīšana, ņemot vērā, ka vēl joprojām mūsu dzīves moto ir "karte-kas tā tāda", turklāt, tā kā Beāte izbrauc 21.00 un es 23.00, abas nonāksim tur naktī. Bet mēs tomēr esam nelabojamas optimistes.
16.-tā rīts paiet kravāšanās drudzī, šaušalīgi esam apaugušas ar mantu, bet mans jaunais uzskats ir, ka pārlieka pieķeršanās lietām pie laba gala nenoved, kā nekā mēs uz šīs pasaules pavadām labākajā gadījumā gadus 90, un patiesībā nekam nav lielas nozīmes, un pavisam noteikti ne jau nu panckām. Tā nu paņemam tikai pašu svarīgāko, pārējais nokļūst miskastē, šo to atstājam, bet, kā vēlāk izrādās, arī tas diemžēl aiziet to pašu ceļu...
Pa vidu atvadu kūkas cepšanai vēl aizšmaucu līdz Camden Town (pēc būtības īsts vecmāmuļu bieds, kur var nopirkt pilnīgi visu, sākot ar zāles karamelēm un milzīgiem paklājiem un beidzot ar jaunāko panku atribūtiku un funky stila veikaliņiem, kur pie letes vari cerēt sastapt Ostinu Pauersu vismaz...) un beidzot izdaru, ko nesen biju nolēmusi-tongue piercing..:)Tāpēc laikam man arī viss mājupceļš paiet tādā kā afekta stāvoklī, nudien, kā pa miglu, kā pa miglu..;(
Seko atvadas, abas puses diemžēl neapšaubāmi priecīgas, ka atbrīvo viena otru no savas sabiedrības, un mēs ar Beāti dodamies uz Victoria Station. Aplis ir noslēdzies. Tagad mūsu mērķis ir nonākt mājās līdz ar 20.-tā septembra pēcpusdienu, lai varētu atvilkt simbolisko ķeksīti referendumā. Aizvadu Beāti ar viņas busu, dodos iepirkt pēdējo pārtiku, tad gaidu savējo busu, kas mani līdz Doverai ap 2 nogādās...Ap 3 uzkāpju uz prāmja, he, he
****************************
Eiropas apceļošana
maršruts: Rīga - Cēsis - Japāna - Gulbene;))
Njā, tieši tikpat utopiskas asociācijas līdzcilvēkos izraisīja mūsu plānotā vasaras ceļojuma maršruts, kas sākotnēji ietvēra visnotaļ plašu loku līdz pat Itālijai dienvidos un Spānijai rietumos, turklāt es vēl pārstāvēju ideju par "ašu, ašu iegriešanos" mājupceļā Londonā, kur gribēju "pie viena" apciemot brālēnu un bijušo klasesbiedreni. Ceļošanas veids-autostopi, mūsu vārdi-Beāte un Evija. Kopumā bija plānots izbraukt 21. jūlijā un atgriezties septembrī, kad skolas durvis aicināt aicinātu jaunos 12.-os nomocīt vēl pēdējo gadu. Labi, gādīgajos rados un paziņās, kam, liekas, neizsmeļamā krājumā allaž stāstāms bija kāds kārtējais maniaku stāsts, jau no sākta gala nervu saudzēšanas nolūkā ieradinājāmies īpaši neieklausīties, taču, kad pat "veterāni" nošūpoja galvas un teica kaut ko no sērijas "lēnāk pār tiltu, mīlīši" , piekritām Spāniju&Itāliju ievietot kategorijā CITREIZ, bet virs UK karājās liela jautājuma zīme alias REDZĒS-KĀ-BŪS-AR-LAIKIEM.Sakravājām mantas pēc 3 vīru laivā metodes ("ņemam nevis to, kas vajadzīgs, bet to, bez kā nevar iztikt"), sacepām Ievērības Cienīgu daudzumu maizīšu ar sieru un banāniem un, ar tādu nervozu saviļņojumu aizslēdzot durvis, metāmies iekšā Lielajā Vasaras Piedzīvojumā.
Rīga-Warszawa-Praha
(pēc šitā lūgtum neizdarīt nekādus priekšlaicīgus secinājumus-kļūdīties ir cilvēcīgi;))
Kā tagad uz šo posmu atskatos, gribētos to saukt ne kā citādi kā "Gļēvulīgs Mēģinājums Šķērsot Lietuvu Un Poliju" kam pamatā nu jau taisni par folkloru kļuvušie biedu un bēdu stāsti par nelabu galu ņēmušiem stopētājiem augstāk minētajās valstīs. Jāsaka gan, ka vienīgā šo stāstu mērķauditorija laikam ir un būs tādi zaļknābji kādas bijām mēs. Par iespēju, ka daži no tiem varētu būt balstīti uz patiesiem faktiem, šoreiz ne. Tā nu 21. Jūlija pēcpusdienā kāpām Eurolines busā ar final destination Warszawa. Vēl autiņam ripojot pa dzimtajām ārēm pieaugošu bažu pilnu skatu uzmetu mobilajam, uzdodama sev retorisku jautājumu, vai LMT pagūs pieslēgumu nomainīt, ko pieprasīju pēdējā brīdī. Uz mīklas atrisinājumu ilgi nebija jāgaida-jau tūliņ aiz robežas manās rokās bija spēļmantiņa ar vienīgo vērtīgo funkciju-modinātāju.Ah, tad nekādu sakaru. Iedvesmojoši, neko teikt...
Varšavā nonācām nākamajā rītā. Ko nu? Kaut kā uz to stopēšanu prāts vēl nenesās. Hmm, mosh labāk no Prāgas?Sacīts-darīts, devāmies pētīt Intercity vilcienu sarakstu. Apsviedīgā biļešu pārdevēja izmantoja pārsteiguma momenta efektu un to, ka nebijām vēl riktīgi iebraukušas tais zlotu prikolos, iesmērējot mums katrai burvīgu biļetīti par +/- 30 ls. Ar šito būšanu saķērām kreņķi vismaz uz pāris stundām. Vilcienā visu laiku vaktēju garāmslīdošās ainavas, tik ļoti gribējās beidzot redzēt kalnus.
Gadījumā, ja ir vēlēšanās uzkavēties pilsētā, bet nav vēlēšanās tērēt ne grasi naktsmītnei, vēlams būtu izvēlēties vilcienu ar atiešanas laiku vēlā vakarā. Nu jā, pie šādas atklāsmes arī mēs nonācām, itin jestri ieripojot Prāgā ap 8 vakarā. Labāk vēlu, nekā nekad. Nolikām mantas bagāžā, un, tālredzīgi apbruņojušās ar guļammaisiem un zobu birstēm, devāmies uz tuvāko interneta ūķi. Tad nolēmām doties pētīt pilsētu. Pašā stacijas parkā bija nolasījies lērums ar, kā rādījās, visai vieglprātīgas dzīves piekopējiem un acīmredzami pārāk nenodarbinātiem ļautiņiem, kuru izskats un izturēšanās vien tādu neirotiķi kā mani mudināja ierosināt izskatīt jautājumu par iespējamu palikšanu turpat stacijā. Beāte tikai nošņācās un mēs gājām tālāk. Tālāk jau bija tā vērts. Skaisti apgaismotas pilsētas naktīs un muzikanti ielās kopš tā vakara mani vienmēr fascinē. Protams, gadās jau arī ekscesi, kas izjauc šo idilli. Piemēram, vienubrīd pretī pa galveno ielu, izdziedādams visu, kas uz sirds sakrājies (nudien pārsteidzošā "ļa-ļa-ļāāā & ņā-ņa-ņā" formā), un visu savu iedzīvi kastes veidā vilkdams aiz auklas sev nopakaļ nesteidzīgi slīdēja cilvēks, ko vēlāk savās sarunās apzīmējām par "psihu ar kasti". Šis spilgtais personāžs ieņēma paliekošu vietu mūsu leksikā visu atlikušo ceļojuma laiku. Ap kādiem 3 jau gana bijām atskatījušās Prāgas labumus un neganti sāka nākt miegs. Sākām apsvērt domu par iekārtošanos uz dusu kādā klusā dārzā, taču man par baltām šausmām visi mūsu nolūkotie "labākie apartamenti" bija jau aizņemti. Diezgan vīlušās nolēmām doties vien atpakaļ uz staciju un gaidīt rītu tur. Pa ceļam izmēģināju savas aktiera dotības un neganti uzjautrinājos, cenšoties ar mūsu likteni aizkustināt kādu lādzīgu kundzīti, taču, lai gan Bebe vēlāk teica, ka viņa nudien baidījusies, vai no tiesas neizplūdīšu asarās, kundzītes veselais saprāts ņēma virsroku. Pa to laiku parks bija jau pieņēmis vilinošāku veidolu, lielākā daļa bomžu un narkomānu bija jau notinušies un mēs izlēmām gulēt turpat stacijas priekšā uz soliņiem.
Rīts a la "Būt vai nebūt?", vakars uz kraujas rudzu laukā.
Nudien apskaužu Beāti par viņas spēju aizmigt jebkur un jebkad, jo es jau ap 7 jutos pārpārēm izgulējusies un varēju nodoties filozofiskām pārdomām par mūsu stāvokli un paralēli novērot "kas pirmais nāk, tas pirmais maļ" ekranizāciju, kur vairāki bomži sacentās savā starpā aizmigušu dzērāju aptīrīšanā. Vēroju rozīgās rītausmas švīkas pamalē aiz stacijas un centos aprast ar domu, ka esmu Prāgā, ka principā guļu uz ielas, ka te mani neviens nepestīs ārā no problēmām, ka nākotne ir visnotaļ nestabila būšana, ka mans vienīgais balsts un padomdevējs šņākuļo uz blakus soliņa, un nupat ir pienākusi biedējošā izdevība paļauties tikai uz sevi. Šobrīd varu apgalvot, ka tā bija arī pēdējā nakts, kad biju nopietni nobijusies un ar bažām raudzījos mūsu avantūru, kam jau biju gatava mainīt nosaukumu no "Piedzīvojums" uz Pārdzīvojums". Viss tālākais jau gāja kā pa sviestu.
Pamodināju Ērkšķrozīti, devāmies kārtējā Ekspedīcijā pa pilsētu, kas nu izskatījās daudz savādāka un tad jau priekšpusdienā, savākušas mantas ar vilcienu izbraucām ārā no pilsētas vajadzīgās šosejas tuvumā. Tur arī nostopējām pirmo fūri. Šoferis, smieklīgs līdz ārprātam, lamāja traucējošās apdzenošās mašīnas, prata tikai savā čehu mēlē, bet saprata krieviski, mēs savukārt sapratām, ka daudzmaz saprotam čehiski, tā ka kontakts bija nodrošināts. Tikām pacienātas ar cepumiem, ieguvām teicamas zināšanas čehu lamuvārdos, un beigās mūs izlaida 10 km pirms Brno klajā labības laukā. Bijām lielā sajūsmā par iespēju beidzot netraucēti izgulēties, es vēl lielākā, kad atklāju, ka mobilie sakari atjaunojušies. Pagājām nostāk no šosejas, atradām nudien lieliskus krūmus (plūmes, plūmes, plūmes...) un iekārtojāmies uz naktsguļu. Nakts laikā Beāte kļuva par upuri Nezināmam Lidojošam Insektam, kurš pamanījās iekost tai pierē ar tik tālejošām sekām, ka vēl 08/02/04 šī man apgalvoja, ka varot sataustīt "plēsuma vietu"...
3. Diena. Brokastis Čehijā, vakariņas Ungārijā.
Pēc nesteidzīgām brokastīm sekoja nodarbe, kas vēlāk kļuva par smieklīgi bezjēdzīgu ikrīta rituālu - mantu pārkrāmēšana ar nolūku izskaust nevajadzīgo svaru. Jo redz, mūs neatlaidīgi vajāja uzmācīga ideja, ka esam savākušās papilnam nekam nederīgu, bet sasodīti smagu štruntu. Bet rūpīgā inventarizācija deva niecīgus rezultātus, lai gan šķīros no pāris mitrinošiem krēmiem un pat vienas nagu lakas;))), turklāt centos sev iestāstīt, ka nu soma ir nesalīdzināmi vieglāka...
Dabūjām stāvēt "uz kraujas rudzu laukā" un prātot, kā lai tiek prom, jo īstenībā stopēšanai vieta pagalam riebīga. Atminējāmies, ka vakar pabraucām garām benzīntankam un čāpojām uz atpakaļu, cerēdamas, ka šķietamie 5 km nebūs bijuši 50. Viss ok, nonācām galamērķī. Sākām veikt "iedzīvotāju aptauju", kur tad visi dodas. Neticami, bet, lai gan bija tikai 2 iespējas-pagrieziens uz Brno un uz Slovākijas robežu, katrs respondents plānoja doties uz Brno, vienīgais vāģis uz Slovākiju jau tā bija pieblietēts ar maziem bērneļiem 3 stāvos. Tas nekas, ka dažus subjektus vēlāk itin pārsteidzošā kārtā sastapām uz robežas...
Pēc aptuveni 2 stundu reidiem, taisni tad, kad jau ar biju iegājusi īstā azartā izprašņājot iebraucošo mašīnu šoferus, kamēr Beāte, vicinoties ar uzrakstu, stopēja garāmbraucošos, beidzot dabūjām kārtējo fūri. Itin jestrs pasākums izvērtās, šoferīši vāciski, mēs krieviski, joki un smiekli un robeža klāt. Veči, protams, ignorē hipergaro fūru rindu un, dēvēdami sevi par "ekspresi līdz robežai", izlaiž mūs bezmaz vai ar vienu kāju jau Slovākijā un paši ieslīd rindas sākumā. Arī labi. Uzlejam sev pa litram ūdens, jo karstums tāds, ka jau uz halucinācijām velk un dodamies iekarot Slovākiju. Īsa apspriede, ko rakstīt uz lapas-"Hungary" vai "Budapest", tomēr izlemjam par labu Budapest. Stāvu 10 min, stāvu 20 min, piekūstu, sāku vēdināties ar to lapeli, Beāte tikmēr ierēc vienu busiņa šoferi, kas, kaklu mežģīdams, cenšas salasīt, kur tad mums vajag. Aber pietur arī. Tad materializējas mans ļaunākais murgs - viņš runā tikai vāciski. Lai gan teorētiski man šo valodu vajadzētu zināt aptuveni, esmu ar to karastāvoklī jau gadu gadiem. Tas pats attiecināms uz Beāti. Toni solījās mūs aizvest līdz Ungārijas robežai, tikai būšot jāuztaisa viena pauzīte Bratislavā. Vēl jo labāk, nodomājām. Brauciena gaitā pati sev par lielu pārsteigumu konstatēju, ka sarunas raisās itin raiti. Tagad varam viņu nominēt par 3. foršāko šoferīti, kas mūs vedis. Biju diezgan šokēta par ekonomisko situāciju Slovākijā pats viņš atzinās, ka pelna 200 eiro mēnesī un tas vēl skaitoties daudz. Turklāt gandrīz nekad nav mājās, visu laiku pārvadājumi. Bratislavu redzējām pa ausu galam, žēl jau, bet vairāk vilināja doma nokļūt Ungārijā jau tai pēcpusdienā. Džekiņš sakrāmēja savus datorkrāmus un braucām uz to solīto Ungārijas robežu. Mazliet novirzījās no maršruta, jo solīja aizvest uz nez kādu tur īpašu robežpunktu. Man ar Beāti kā jau šādās situācijās panesās neveselīgie jociņi no sērijas "iestāstīsi tu man, ka tur pa to zemes ceļu, griežot tai tumšajā mežā esot īsāk...". Bet tagad mūžam būsim pateicīgas, jo tik skaistā robežpunktā ne pirms, ne pēc tam nebijām bijušas. Toni mums novēlēja laimīgu ceļu, palīdzēja izcelt mantas, pieprasīja zvērastus par mūsu turpmākā ceļa atskaitēm savā mailā un aizbrauca. Mēs palikām vietā, ko sauc par Eztergomu. Jau pati ideja, ka robeža ir Donava, pār kuru ved tilts, kuru šķērsojot, nonāc Ungārijā, bija ģeniāla. Ja vēl pieskaita ažiotāžu, ko mūsu visnotaļ eksotiskās pases izraisīja robežsargos, tveicīgo pēcpusdienu, vilinošo perspektīvu nopeldēties pretējajā krastā, kalnus fonā un skaisto, Ungārijas arhitektūras stilā ieturēto baziliku, kas bija majestātiski uzcelta pakalnā, jāatzīst, mēs jutāmies lieliski šai vietā. Pārgājām pār tiltu, pagājām sāņus, nolikām mantas un laidāmies peldus. Pa to laiku norietēja saule. Pavakariņojām, palūkojāmies apkārt un nolēmām palikt tepat uz lielajām, sasilušajām akmens plātnēm upes krastā pa nakti. Iekūņojāmies guļammaisos, pārkārām kājas par malu, kaitinājām makšķerniekus, blenzām zvaigznēs virs galvas, apgaismotajā bazilikā aiz muguras un neapšaubāmi jutāmies baigi īpašas. Ap kādiem vieniem Beāte nolūza, es savukārt sāku pievērst pastiprinātu uzmanību aktivitātēm pretējā krastā. Tur neapšaubāmi notika kaut kāda vasarīga ballīte, kas neapšaubāmi pulcēja krietnas ļaužu masas un es sajutu neapšubāmu vajadzību tur ņemt dalību. Bukņīju augšā Beāti, kura visai negatīvi izteicās par manu priekšlikumu doties tusēt uz Slovākiju. Ka ne, ta ne, saposos un devos viena. Protams, pār tiltu nemitīgi cirkulēja citu interesenti par šo pasākumu, bet ne jau ar latviešu pasēm, he, hē...Rezultātā tiku pamatīgi nopratināta, piedevām vēl, aizskarta savā nacionālajā pašapziņā, uzsāku diskusiju par tēmu "ar ko latvieši no lietuviešiem atšķiras"... un nemaz negāju prom, pirms nebiju pārliecināta, ka viņi visu sapratuši..)
Pasākums bija labais, tikai žēl, ka uz pēdēju trešdaļu biju notrāpījusi, pēc kādas 1,5 h jautrība sāka noplakt, izmantoju momentu un veikli notinos. Uz robežas mani jau sveica kā vecu draugu un tā nu biju tikusi pie 3 Eztergomas zīmogiem pasē... Pārcilpoju tiltu, pabiedēju Beāti, ieritinājos savā guļammaisā, atceros, pirms aizmigšanas vēl nobrīnījos par akmens plāksnes spējām tik ilgi uzglabāt siltumu...zzzzzz...
4. diena.Rīts Budapeštā, vakars Balatona pludmalē.
Pamostos pēc plkst. 7 ar Nepatīkamu Slapjuma Sajūtu. Palūkojos apkārt-vēēē..-viss nomācies riebīgi drēgni pelēks, rasina kaut kāds nīkulīgs lietutiņš, guļammaiss jau mitrs, viss pārējais arī, par lielu tveici arī sūdzēties nevar, vienvārdsakot, jaukā idille mazliet sašķobījusies un klimatiskie laikapstākļi nelutina. Protams, manai blakusgulētājai, kā rādās, par to ne silts, ne auksts, šņāc tik mierīgi tālāk..."Nu nē, ka nav man, nebūs tev arī..." nodomāju un purinu šo augšā. Sakravājamies, neizlaižot ierasto somu inventarizācijas rituālu, šoreiz nežēlestībā krīt matu želeja un vēl šādi tādi krāmi, tad dodamies augšā pilsētiņā, lai izšķetinātu ieliņu mudžekli un atrastu kādu, kas ved uz mums vajadzīgās šosejas. Universālais uzraksts Budapest beidzot riktīgi noder. Nepatīk man tādā lietainā laikā stopot, bet nav jau izvēles. tā stāvam kādas 40-50 min, līdz, mums par lielu pārsteigumu, pietur šikais olīvkrāsas mersis, kur pie stūres sēz īpatnis ar tik blēdīgi riebīgu smaidu, ka man gribas triekt šo pie vella vecāsmātes, Beātei gan šis liekas "ļoti jauks cilvēks", tā nu padodos un , zobus sakodusi, dodos saskaņot maršrutus. Džeks triec angliski, jūtu pat, ka man žēl, tik labprāt būtu vēl pabazarējusi vāciski..;((( Teic, ka dodas uz Budapeštu, bet, khm, pa citu ceļu un, khm2, pa ceļam vēl kaut kādu darba biedreni savākšot... Mums ar Beāti rodas krietna nesakritība uzskatos, nodomāju, ka kaut ar kājām aiziešu, kas tur-65 km.., bet nu beigās laikam savu ietekmi atstāj arī lietus faktors, padodos un saliekam mantas bagāžniekā.
Brauciena laikā man nākas atzīt, ka dažreiz ir patīkami kļūdīties-gan darba biedrene, gan Budapešta ietilpa plānā, neskatoties uz manām ļaunākajām aizdomām. Diezgan fascinējošā spirālveidā izmanevrējam starp mežu pārklātajiem kalniem, uz riņķi vien, uz riņķi vien......un necik ilgi, kaa jau mūs gādīgi izlaiž Budapeštas nomalē blakus dzelzceļa stacijai, neskopojoties ar laba vēlējumiem un pamācošiem norādījumiem. Paskatamies pulkstenī un neticam savām acīm – tikai 9...agrais starts bijis...
Vilciens ieripo centrā, izkāpjam, kā jau ierasts, mantas bagāžā, Budapeštas karte ir pēdējā karte, kas mums ir, jo tālākais maršruts iet uz improvizāciju. Tā nu, pastāvīgi variējot starp metro un K2 transportu, pedantiski apsekojam it kā visas ievērojamākās vietas, taču kaut kā jūtos vīlusies, pilsēta manā iztēlē bija iemantojusi kaut kādu īpašāku oreolu, nu nezinu, mosh lietus dēļ liekas tik čābīgi. No vienas tantiņas nopērku skaistu vēdeklīti (ļoti prātīgs un tālredzīgs solis), no otras pāris persikus, Beāte krāsas māsai, garastāvoklis mazliet uzlabojas. Tikai kaut kā vēl pietrūkst. Kā vēlāk izrādījās - vecpilsētas, kuru savā maršrutā bijām kaut kā izlaiduši. Bet nu, kā sākām kāpt kalnā, tā arī uzkāpām un vīlušās nebijām nemaz, jo tur atklājās viss trūkstošais skaistums. Īpaši, stāvot uz milzīgās terases un vērojot pilsētas panorāmu sev zem kājām. Iedomājos, cik muļķīgi būtu bijis, ja nebūtu uzkāpušas senājā pilsētas daļā..
Ap plkst. 3 prāts jau traucas pretīm citām tālēm, izplānojam, ka jauki būtu, ja vakaru iznāktu sagaidīt pie Balatona. Žigli aizbraucam savākt mantas un ar nākošo vilcienu braucam ārā uz E71. Dīvaini, kā ārā no Budapeštas, ārā arī no drūmajiem laikapstākļiem, uzsmaida saulīte un atkal kļūst ellīgi karsti. Līdz šosejai gabaliņš, ko čāpot, nonākam galamērķī un sabrūkam zem koka. Pēc brītiņa spēki atjaunojas, nosmird pēc spirta (marķieris, tikai marķieris...) un pasaulē nāk uzraksts "Balaton", intriga turpinās. Pēc krietnas pusstundas piestāj vīrs labākajos gados, kas solās aizvest apmēram pusceļu.Salonā tikai kādi 16 grādi-paradīze zemes virsū......Pēc kādiem 100 km, tiekam izlaistas benzīntankā, turklāt ar īsti patriotisku žestu mums tiek iedāvināts perfekts, jauns, tikai neganti smags atlants par Ungāriju, kam tāds mērogs, ka pat katra ciema taka gar laidara stūri bezmaz vai atzīmēta. Benzīntankā uztaisam mazu pauzīti, Beāte aizcilpo gar autobāņa malu palasīt ceļazīmju daudzsološos uzrakstus, es sazvanos ar draudzeni. Atnāk sašutusi un izmet, ka "cilvēki brauc kā lopi..."))
Pēc laiciņa nostopojam kārtējo vieglo, indivīds pie stūres ļoti līdzīgs iepriekšējajam šoferītim, sola mūs nogādāt tieši pludmalē, ko vēl var vēlēties...
Jau kādu laiku gar mašīnas kreisajiem logiem slīd Balatona piekrastes ainavas, mēs nepacietīgi dīdamies un visu laiku apgalvojam, ka "te pat jau ir ok", taču šoferis spītīgi ieņēmis galvā vest mūs uz gluži īpašu "nice beach", kas vēlāk izrādījās viena no divām labākajām Balatona pludmalēm. Beidzot klāt esam, tiekam izlaistas busu pieturā, izceļ mūsu megasomas, apmainamies pēdējajiem humoriem, un prom ir mūsu labdaris...;)Skats pa labi – vasarnīcu virtenes stāvā kalnā, skats pa kreisi-šoseja, sēta, aiz tās mauriņš, gandrīz neviena cilvēka, tālāk liedagā plīst mazi vilnīši, saulriets...Ar gaviļpilniem izsaucieniem, metamies uz pludmali, noliekam mantas, pārģērbjam peldkostīmus un brienam iekšā. "Brienam" nudien izrādās īstais vārds, jo brienam 50m, brienam 100m, vienalga "jūra līdz ceļiem". Rūgti vīlušās sākam jau apcerēt dažādas "ezeru aizlidošanas" un "dambju neizturēšanas" teorijas, kad tomēr sākas straujā dzelme. Baudam ūdensprocedūras kamēr pārsalstam, tad atkal seko sūrais, grūtais bridiens krastā, sēžam uz laipiņas un priecājamies par dzīvi. Tad, tumsai iestājoties, aktuāls kļūst jautājums par naktsguļas vietu, mantas atstājam pludmalē, sekojot veselīgai filozofijai, ka, "ja kādam kaut ko ievajadzēsies, mums kļūs tikai vieglāk (burtiskā nozīmē)" un dodamies izzinošā sirojumā pa apkaimi. Nejauši uzsirojam vienai vietējo skinheadu kompānijai, kam kaut kas, kā rādās, svinams. Saņemam ielūgumu pievienoties, tā arī darām. Rezultātā ne tikai pavadām neticami jautru vakaru/nakti, bet arī dabūjam naktsmājas, no sākuma gan mazliet šaubāmies par iepēju pārcelt baļļuku uz nezināmu māju, kopā ar kādiem 7 svešiem džekiem un tikai 2 citām meitenēm, bet mājas saimnieks jau paguvis iemantot manu minimālu uzticību, Beāte arī ir uz mieru. Totti mūs ved līču loču augšā kalnā, māja izrādās ak-vai-man-dieniņ-cik-grūti augstu, toties skats, kas paveras no dārza ir pārgājiena vērts- virs galvas midžinās zvaigžņotā debess, lejā midžinās Balatonu ieskaujošo pilsētu uguņu miriādes......njā, tādēļ vien ir vērts dzīvot. Uzzinam, ka viens no džekiem ir tetovētājs, kas kaut kad vasaras beigās dosies uz Skandināviju audzēt zāli, rudens beigās braukšot atpakaļ, tagad žēl, ka mailu aizmirsām paprasīt. Ap 3 vipārējā jautrība sāk apsīkt, vienubrīd jūtu, ka tieku apsegta ar Ungārijas karogu, man šīs darbības ritualizētais raksturs bišķiņ kretinē, bet namatēvu aizvainot arī negribu. Dodamies gulēt.
5.diena. Patīkama dīkstāve, vakars atkal uz kraujas rudzu laukā
No rīta dzirdu fonā kaut kādas melodiskas putniņu brēkas, paveru vienu aizpampušu aci-krēslainā istabā caur puspievērtajām žalūzijām laužas saules strēles. Skatos, ka visi jau notinušies, tikai Totti un Beāte blakus vēl snauduļo. Kā vēlāk izrādījās, šis visus jau 8 aiztriecis, bet mums līdz 10 ļāvis mierīgi čučēt. Nesteidzīgi ceļos, izlemju, ka šodien būs 2 bizīšu diena, laiski kravājamies, Totti ceļ galdā savu pavārmākslas šedevru, izskats nav diezko daudzsološs, bet tomēr labs. Sēžu un izdomāju ar tīri botānisku dedzību paineresēties, kas tas par koku izplēties virs mums. Man atsaka, ka valriekstu, es bezmaz vai aizrijos...re, kā...Visu savu apzinīgo mūžu esmu dzīvojusi ar analfabētisku pārliecību, ka tādi vismaz zemē aug, katrā ziņā ne jau nu kastaņliepveidīgos kokos...))) Nomazgāju traukus un pošamies ceļā, mums vēl sola parādīt nez kādus tur trušus, īsti neiebraucu kontekstā, bet nu labi, vismaz ceļs beidzot ved lejup...
Nonākam imrovizētā trušu audzētavā. Balti milzeņi ar sarkanām acīm mani kaut kā nesajūsmina, bet tad tiek atvērti būri un dienas gaismā tiek izcelti mazi, pūkaini, kādas 3 nedēļas veci mazuļi. Mūsu sajūsmai nav robežu, to ir tik daudz-melni, balti, raibi, pelēki, laikam izdvešu arī kādas maigi, gulgojoši neartikulētās skaņas, jo daži labi sāk ņirgt, bet man vienalga...
Pēc krietnas pusstundas farss ir beidzies, seko īsas atvadas, un mēs dodamies tālāk. Izlemjam sev piešķirt vēl vienu brīvdienu tai pašā pludmalē, kas jau kļuvusi par maksas pasākumu, bet arī nekas. Tā nu peldamies, zvilnam saulītē un diskutējam par tālākajiem maršrutiem. Laikam tā būs Austrija un pēc tam Šveice (Ženēva, noteikti Ženēva..) Rūpīgi izzīmēju uzrakstu Austrija uz kārtējās lapas, tikmēr dedzinošais disks transformējies tīkamā pēcpusdienas saulītē, apģērbjamies, pasēžam brītiņu tāpat vien, atvadoties no "Ungārijas jūras", tad dodamies gar šoseju autobusu piet. virzienā. Nīgri apceru, ka nav vairs nekāda iekāriena uz stopēšanu. Taču, jau esot uz šosejas, turot rokās "Austriju", atkal garīgais uzlabojas, dzīslās sāk riņķot adrenalīns, saprotu, ka tomēr esmu atkarīga no šosejas, ka šī avantūra ir tieši priekš mums. Necik ilgi, pietur mašīna, iekšā jauns pārītis, teic, ka varot aizvest tikai kādus 30 km, līdz pagriezienam uz mums vajadzīgās šosejas. Arī labi, vismaz kaut kas jauns. Abi ziņkārīgi pēc vella un apber mūs ar kaudzi jautājumiem, nepagūstam ne attapties, kad solītais pagrieziens jau klāt, vēl kāds km pa šoseju un dienišķā autobusa pietura arī klāt . Sirsnīgi pateicamies, apmainamies laba vēlējumiem un sākam ievērtēt apkārtni. Galīgi pamests nostūris, nekādu civilizācijas pazīmju, ja neskaita augstākminēto pieturu. Nu neko, vismaz garantēta netraucēta atpūta, brienam tik kārtējajā rudzu laukā iekšā. Vidū visai interesanta metāla konstrukcija reklāmas nolūkos, tās pakājē arī apmetamies, klusībā cerēdamas, ka naktī mūs nepiemeklēs negaiss. Iekožam pa kādai nīkulīgai siermaizei un liekamies uz auss.
6. diena. Krīze. Rīts pseidosahārā, nakts ceļā.
Pamodāmies tā ap 8, labi izgulējušās un rīta saulē patīkami sasilušas. Kamēr brokastojām patīkamais siltums izvērtās nežēlīgā svelmē, bijām spiestas ik pēc 10 min pārvietoties līdzi reklāmas konstrukcijas ēnai. Sev par mēmām šausmām konstatēju, ka esam Balatonā pakāsušas savu 1.5 l minerālūdens pudeli. Nu mums bija tikai 0.33 l mazā. Beātei tas nešķita kas īpaši traks, lai gan visu ceļojumu laiku moralizēju par "nodrošināšanos-ar-pietiekamiem-saldūdens-krājumiem". Situācija pamazām izvērsās kritiska, kad bijām nostāvējušas svelmē kādas stundas 3 un jutāmies riktīgi no sērijas "stuck in a moment & can’t get out of it". Mazā ūdens pudelīte jau piederēja pagātnei un nākotne nerēgojās īpaši košās krāsās. Mašīnu maz, tās pašas zib garām. Beidzot piestāja farmaceitu pāris, teica, ka varot tikai 20 km aizvest. Mums pilnīgi vienalga, ka tik prom no šīs šaušalīgās vietas. Pēc solītajiem 20 mūs izlaiž krustojumā. Puskilometra rādiusā vīd dzīvojamās mājas, nospriežam, ka, ja pusstundas laikā neizdosies tikt prom, viena no mums ar tukšu pudeli dosies "lāga dvēseļu meklējumos". Tomēr piestāj gan viens džips, vecāks pāris un vēl maza meitenīte, pilns bagāžnieks, tomēr visi sarūmējas un mums vieta, kā par brīnumu, tomēr iznāk. Ļoti jauki cilvēki, kā jau visi, pārsteigti par mūsu maršrutu, speciāli izmet līkumu, lai izbrauktu cauri mazai pilsētelei, kura esot slavena ar savu keramikas muzeju, stāsta, rāda, vienvārdsakot viena vienīga ekskursija. Vēlāk, noklausījušies mūsu šausmu stāstu par rīta cēlienu, iedāvā mums ledustēju ar citronu, mūsu sajūsmai un pateicībai nav robežu...Diemžēl drīz nākas šķirties, jo, samanot priekšā policiju, lāga pilsoņu sirdis nodreb, tā arī nesapratām, vai tiešām par haikeru ņemšanu te draudot kauč kāds sods, ai nu whatever, piestājam vienā krustojumā, virs mums majestātiski slejas koks a la no pieclatnieka banknotes. Izceļam mūsu mantas, mums vēl iedāvina 3 milzīgus persikus un nez kāpēc arī vēl 1000 forintus, esam diezgan šokētas, mēģinam protestēt, bet mūsos neklausās, novēl veiksmīgu ceļu un mūsu negaidītie labvēļi aizbrauc. Pie sevis apceru, vai tiešām mēs tik nožēlojami izskatamies, ka cilvēki jau pat naudu nežēlo, lai mūs pabalstītu... Nolemju, ka "par to labāk domāšu rīt" un iekārtojamies pieclatnieka varenajā ēnā. Vienprātīgi tiek pieņemts lēmums atiet no traumējošajiem rīta pārdzīvojumiem, vismaz 2 h atpūšoties, nosaku laiku-17.00-kad atgriežamies uz šosejas. Pēc stundas iedomājos uzrakstīt epizodisku dienasgrāmatu par pēdējajām 2 dienām, neraugoties uz ārkārtīgo slinkumu, to tiešām arī izdaru, tikai vēl ierēcu pie sevis klusībā par sākotnējo utopisko ieceri rakstīt "ceļojuma dienasgrāmatu"...It kā kam tādam arī atliktu laika...;)Maybe vienīgais, ja brauktu ar autiņu, ko tādu varētu īstenot, bet, sēžot svešā mašīnā tu takš nevari tupēt kā tāds krupis, klusēt un kaut ko savā nodabā skricelēt...
Abas atpūtas stundas nu ir vēsture, ledustēja un persiki arī, un, lai gan jūtamies bagātas kā kalnu troļļi, vecais bieds-slāpes-atkal liek sevi manīt. Izejot uz šosejas, liekas, atkārtojas vēsture-nevienas mašīnas...stundas laikā piestāj tikai 4 psihi austrieši havajiešu kreklos, šis nu ir taisni tas gadījums, kad vienprātīgi pasūtam šamējos 3 mājas tālāk, protams, latviski...Tā nu atkal stāvam, līdz jūtu, ka man ir apdedzis deguns, saku, viss, eju pēc ūdens! un pa zemes ceļu brienu uz tuvējo ciematu. Vietējais strautiņš atzīstams par visai šaubīgu padarīšanu, tāpat arī iespēja, ka kāds vietējais sapratīs ne tikai ungāru mēlē, tomēr pār žogu uzrunāju kādu kundzīti, kas centīgi rušinās dārzā. Protams, ne angļu, ne vācu, ne krievu valoda netiek atzīta par labu esam, tāpēc atliek pāriet vien uz universālo-žestu. Tantuks skatās, skatās, man jau ņirga sāk nākt, diemžēl lieliski redzu sevi no malas, tad šī pēkšņi pazūd mājā un pēc mirkļa parādās ar divām 2 l ūdens pudelēm rokās. Pateicos pilnīgi ar asarām acīs un smagā uzvarētāja gaitā dodos atpakaļ pie Beātes. Pirmo reizi netiek celti iebildumi par lielo svaru un kopš tās dienas arī Beāte skrupulozi seko mūsu ūdens rezervju daudzumam...
Necik ilgi un piestāj kāds ungārs, saka, ka varot mūs līdz Austrijas robežai aizvest, šim rīt no rīta Šveicē darbā jābūt. Liekas neticami, ka, neskatoties uz visām šīsdienas nebūšanām, tomēr laikam vakaru sagaidīsim Austrijā. Vēl neticamāk liekas no ungāra uzdzirdēt dažas spārnotas latviešu frāzītes, izrādās, šis savulaik esot nodzīvojis kādu strēķīti pie Toronto latviešiem...Beidzot varam ievērtēt GPS prikolus, visnegaidītākajos brīžos samtaina dāmītes balss vāciski nodudina, kad pa labi un kad pa kreisi. Mums ar Bebi šitais neganto jautrību izraisa, no sērijas : "Vilma, vizuālo!..." Kā visi līdz šim sastaptie ungāri arī šis ir hiperpatriots un, nokļūstot līdz augstāk minētajai Austrijas robežai, mēs gribot, negribot vispārējos vilcienos jau esam lietas kursā gan par iecienītākajām sporta disciplīnām (ar visiem jauno censoņu vārdiem...), gan politiku, gan vēsturi. Pirms tam tālredzīgi vietējajā lielveikalā notērējam visas forintu rezerves, jo priekšā Austrija un Šveice (lasīt-maize un ūdens all day long).Pie robežas onka pārdomā un piesola mūs vest līdz pat Šveicei, tikai nakts būs jāpavada ceļā caur Austriju. No vienas puses žēl, ka no šamējās ne vella neredzēsim, tikai ķeksīša pēc būsim bijušas, bet iespēja, ka šitā apsteigsim grafiku, arī vilina, tāpēc līkop.
Uzriktēju savu Dienāskadlidlaukspārāktāls-vienīgo CD, ko vazāju līdzi gadījumam, ja latviešu valodu sagribēsies paklausīties un priekā piemiedzu acis. Pulkstenis pāri diviem, mēs traucamies cauri Austrijai. Ideāli. Ja vēl miegs nenāktu...Bet nu tādu nekaunību gan nevaram atļauties, tāpēc uzjautrinam mūsu labdari līdz pat rītausmai un Šveices robežai. Tur gan smiekli vairs nenāk, jo robežsardze savāc mūsu pases uz krietnu pusstundu. Gala beigās viss tomēr beidzas ok, un turpinam ceļu. Kilometriem garie tuneļi, spilgti zilzaļie ezeri, milzīgi stāvas, klinšainas kalnu grēdas, žogi, žogi, žogi...bišku sāk vilkt uz zoseni, iedomājoties, kā lai te pastopo. Tikmēr džekiņš jau piedāvā savu variantu, sak, mēs varot līdz pēcpusdienai pie viņa palikt, kamēr šis darbā. Paklausot vīzijas-dušas un "īstas, dzīvas gultas"-ietekmei, piekrītam un iekrītam.
Šamējais, kā izrādās, dzīvo village tipa pilsētiņā 10 km no Cīrihes. Pamazām kalni iegūst mazāk slepkavniecisku paskatu, smailes noapaļojas, zaļajās, stāvajās pļavās milzums govju un aitu ar zvaniņiem kaklos. Gatavojamies ieraudzīt malkascirtēja būdu vismaz, aber nekā, ieripojam pilsētiņā ar asfaltu, bankām un snobiska paskata ļautiņiem. Pulkstenis 7, onka pošas uz darbu, mēs ejam gulēt, pusnomodā vēl dzirdam brīdinājumu: "don’t make any damage and don’t loose keys!"
7.diena. Kalnu govis un kalnu iedzīvotāji.
Ap 2 pamostamies, izejam uz terases, mākoņi pa to laiku sāk izklīst, priekšā smaragdzaļš ezers, kalni, kalni un raksturīgā nemitīgā zvaniņu šķindēšana.Pēc kādas krietnas stundas nolemjam doties izpētes pārgājienā pa apkārtni. Kārtīgi aizslēdzam durvis, noskrienam līdz apbetonētajai ezermalai, tad ejam dziļāk pilsētiņā.Rūpīgā apkārtnes apsekošana vainagojas panākumiem- atrodam bankomātu, tātad arī parteizējās finansiālās grūtības atrisinātas. Ap kādiem 5 uz brītiņu iegriežamies mājās, kā izrādās, bezmaz reizē ar īpašnieku. Šis iet gulēt, mēs atkal dodamies prom, šoreiz ar mērķi "uzkāpt kādā Alpā" . apmetam riņķi ezeram, žogi no vienas vietas, nesaprotam, kā lai klāt tiek. Beigās sākām arī kāpt pāri. Uzkāpjam tādā augstumā, ka liekas, virsotne vēl kādi 200 m, ne vairāk, domājam, eh, nav ko, tāpat skaitās. Pafočējamies ar govīm un lūkojam tikt lejā. Kad pēc stundas atkal esam pagaidu mājās, sev par smiekliem konstatējam, ka īstenībā bijām pievārējušas sauso trešdaļu.....
Mājās tiek noturēta apspriede, kā rezultātā mēs vienojamies par palikšanu līdz rītam, kad džekam uz Lausanne jābrauc. Un tā ir pilsēta tikai kādus 50 km no Ženēvas, mūsu nākamā pieturas punkta. Njā, diezgan šaubīga palikšana pie nepazīstama vīrišķa mājā pa nakti, bet beigās tomēr izlemjam, ka paliksim, kā nekā-divi pret vienu...
8.diena. Ženēva, Ženēva...
Nākamajā dienā jau agrā rītā pēc brokastīm dodamies ceļā. Un jau plkst. Deviņos tiekam izlaistas solītajā Lausanne. Seko sirsnīgas atvadas un paliekam uz ierastā ceļa. Esam mazliet atradušas no stopošanas, vieta arī diezgan sūdīga, netālu dzelzceļa stacija, kas vilina, vilina, beigās ievilina arī, godīgi nopērkam 2 biļetes uz Ženēvu (ahā-vācu val. sāk uzdot franču valodai...), iekārtojamies kupejā un civilizēti baudām īso ceļa gabalu.
Izkāpjam centrā, seko vecais jox ar atbrīvošanos no bagāžas, tālredzīgi atkal tiek paņemti guļammaisi un dodamies dzīvē ar lozungu "Karte-kas tā tāda"...Izklejojamies, aizrautīgi vērojam mākslinieciskos cilvēkus un raibo kultūras saplūdumu ielās, priecājamies par daudzveidīgajām dzeramā ūdens strūklakām ik uz stūra, ieklejojam dažā labā baznīcā, nejauši sapazīstamies ar dažiem vietējajiem zāles izplatītājiem ar visām no tā izrietošajām sekām;), ik pa brītiņam atveldzēšanās nolūkos iemetamies kādā lielākā strūklakā, beigās nonākam pie ezera, skatam paveras pludmale, pilna baltām smiltiņām un spiedzošiem bērniem. Jau pirms tam likās, ka saulē viss gaiss vārās, bet nu tagad ieraugot daudzsološo veldzes avotu, saķeru baigo kreņķi, atceroties, ka pelkostīms aizmirsies bagāžā. Eh, nolemju peldēt tāpat-ar visām drēbēm, nobiedēju dažus mazus bērnus, bet kopumā lieliski, izžūstu kādas pusstundas laikā...
Beāte tālredzīgi ar peldkostīmu nodrošinājusies. Pēc tam atkal pētām pilsētu, iepētam arī vietējo tirdziņu un tiekam pie pāris persikiem, un, skat, nakts jau klāt. Ko nu? Internetu un autoostu klapē ciet jau kādos 23.00 (sasodīts...) Kā nākamais pieturas punkts mums maršrutā ir nometne Francijas Ausrumos-Taize. Uzzinām, ka aptuveni uz turieni iet vājprātīgi dārgs vilciens, taču uzzinam arī, ka iekš Francijas mūs var aizvest arī autobuss ar maršrutu Geneve-Gex par kādiem 3.5 frankiem tikai. Ok, izpētam sarakstu, kaut kas ap 7 no rīta, lieliski, tikai jānodzīvo vēl līdz tiem 7...Pārcilpojam atkal pār tiltu un atkal esam centrā. Naktsdzīve te sit krietni augstāku vilni kā Prāgā, liekas, nekāda mierīgā palikšana uz soliņiem vis nebūs. Tad tiek pamanīta egle. Lieliska, milzīga egle. Izbrauktuve no autostāvvietas veido loku, kam vidū savdabīga zaļā zona. Nu un šī mauriņa vidū aug augstākminētā egle. Spraigi diskutējot ar skeptiski noskaņoto Beāti, šķērsojam ielu. Kā jau esmu paredzējusi, zari nolīkst līdz zemei, bet zem tiem-tukšs...Jūtos kā augsti kvalificēts eksperts naktsmītņu jautājumos...)))Izklājam guļammaisus un ejam gulēt, uzliekot modinātāju uz 5. Izguļamies reti lieliski, neviens netraucē, pamostamies mistiskā kārtā kādos sešos tikai. Lai nu ko, bet šito gan visu mūžu pie sevis smiešu, kā Ženēvas centrā gulēju zem egles...
9.diena. blandoties pa Francijas ārēm.
Dodamies uz norādīto autostāvvietas zonu gaidīt savu busu. Pieripo tāds parasts iekšpilsētas autobuss, neticas, ka tas mūs vedīs padsmit km iekš Francijas, bet nu ka aizved arī. Izkāpjam pie pagrieziena uz Dijon un sākam stopot, bažīgi vērdamies kalnu grēdās, kas jāparvar. Akmandieniņ, kas par laimi, ka neesam ar riteņiem...Pēc mūsu aprēķiniem Taize jābūt kaut kur pa vidu starp Lyon un Dijon, mūsu kartei mērogs par lielu, tādi štrunti tur nav atzīmēti...Šobrīd vairs neatceros, kādu iemeslu dēļ, bet izlemjam doties uz Dijon. Viens džekiņš paved kādus 15 km, dalīdamies pieredzē par savām nesenajām stopotāja gaitām Norvēģijā (esot traki dikti grūti bijis kādu mašinu sagaidīt, kur nu vēl nostopot), dod visādus padomus no sērijas "be careful, you are 2 girls..." un izlaiž pie pašiem kalniem. Nu gaidām, gaidām, sagaidām arī – dzīvespriecīgs francūzis, angliski saprot labi ja 2 vārdus (gluži tāpat kā es franciski...), bet viņa auto gan rosina uz pārdomām. Ar to gribu teikt, ka laikam esam bijušas dikti izlutušas, bet vienmēr tādi labie vāģi patrāpījušies bija, taču šamējais turējās kopā, kā liekas, tikai uz goda vārda. Salons vēl liecina par nesenu ugunsgrēku...Bet nu dāvinātam zirgam zobos neskatās, tā nu uzsākam kopceļu uz Dijon. Tas tik bija kaut kas. Man vēl tagad trūkst vārdu, lai to aprakstītu, nevaru beigt brīnīties, kā mēs, spītējot zināmām likumsakarībām , tomēr dzīvi palikām. Visasākie un šaurākie pagriezieni tika izgriezti cauri ar pāri par simtiņu, man, redzot smieklīgi simbolisko ceļmalas latiņu, kas nodalīja ceļu no kraujas un atpakaļskata spogulī bažīgi vērojot, kā Beāte kūleņo pa aizmugurējo sēdekli no vienas puses uz otru nebija vairs nekādu ilūziju par nākotni. Turklāt vēl biju spiesta visu laiku uzturēt saviesīgu sarunu...kā mēs sapratāmies, vēl šobaltdien neizprotu, bet bija ok.
Pēc kādām 40 min, kad jau bijām sasnieguši augstāko punktu un es jau letarģiskā mierā reaģēju uz pašnāvnieciskajiem izgājieniem, piestājām vienā "apdzīvotā vietā" un šoferītis pazuda uz mirkli, lai pēc tam mūs pārsteigtu ar visai dāsnām veltēm-2 milzonīgām picas šķēlēm un Evian pudeli. Protams, bijām sajūsmā par laipno žestu, tikai Beāte, kā jau veģetāriete, bija spiesta atteikties. Šoferītim vēl jo labāk-pašam arī kas palika...
Necik ilgi un jau tikām izlaistas Dižonā. Es paliku parkā gaidot Beāti, kura devās uzzināt, kur ir Taize. Drīz viņa smaidīga atgriezās ar trofeju – iedāvinātu Francijas karti. Atradām šo mistisko vietu, konstatējām, ka esam aizšāvuši ap 100 km wrong direction un devāmies ārā no pilsētas, lai kļūdu labotu. Un-šito brīnumu-pirmo reizi mums izdevās nostopēt daiļā dzimuma pārstāvi ... Dāmīte dodoties tur un tur, labi, kādus 50 km varot aizvest. Galu galā aizveda līdz pat "namdurvīm", izmetot krietnu loku. Mūsu pateicībai nebija robežu, īpaši ņemot vērā apstākli, ka nokļuvām krietnā vētrā un negaisā, kas plosijās plašā rādiusā ap Taize, īpatnējā kārtā to neskarot. Pie reizes izgājām īso kursu "vīnaudzētavu noslēpumos", jo mūsu ceļš veda galvenokārt gar vīnogulāju laukiem, un braucām mēs ar īstu zinātāju šais jautājumos. Nabadzītei nācās grūti atkratīties no tik pateicības pilnām meičām, jo mēs patiesi bijām aiz prieka gluži vai afekta stāvoklī. Taize mums bija sarunātas vietas uz nedēļu un tas bija arī mūsu tāds kā lielākais mērķis. Vēl nebijām izlēmušas, kur dosimies pēc tam, bet, tā kā bija gluži nepanesami karsts (jūlija beigas kā nekā),sākām krietni apšaubīt iespēju doties uz Spānijas un/vai Itālijas pusi, radās pat dažas negaidītas idejas par tādu sen nedzirdētu un pa daļai jau aizmirstu nostūri kā mājām. Ok, pie kā es paliku-jā, mēs atvadījāmies no mūsu labvēles, ieelpojām ozona piesātināto pēcnegaisa gaisu un sākām Kāpt Kalnā. Taize "epicentrs" ir lēzena pakalna virsotnē.
10. diena un vēl 8 citas.
Nezinātāji jāinformē, ka tā ir "Christian Community", kas vienlaikus pulcē ap 5 tūkstoš jauniešu no visas pasaules. To padzirdot, raucu degunu, jo nebiju nekāda cītīgā baznīcāgājēja vai nu vispār ar reliģiskām padarīšanām pārlieku apgrūtināta būtne. Bet pie visa pieradu jau kādā otrajā dienā un pēc tam prom braukt bija tik žēl, tik žēl...
Nu, ko lai saka, neizplūdīšu te cakotās detaļās, pateikšu vien to, ka tās bija 8 visjaukākās dienas visā ceļojuma laikā. Nevis visaizraujošākās, vissatriecošākās, visviswhatever, bet tieši visjaukākās. Sākot jau ar tīri materiālajiem labumiem (nu kur vēl tu vari nodzīvot nedēļu zaļi tikai par 7 eiro??!! Tā ir maksa par gultu, dušu un citiem santehnikas brīnumiem kā arī par 4reizēju maltīti dienā...) un beidzot ar to sirreālo sajūtu, no rīta tā ap desmitiem dzerot brokastu kakao un vērojot zilos kalnus pamalē...vai jautrajos vakaros, dziedot līdzi "knocking on the heaven’s door" un citas ģitāru himnas...Bija laiks atvilkt elpu, atpūsties, sapazīt milzumu jaunu, interesantu cilvēku, uzrakstīt pastkartes mīļajiem, aizstopot uz 10 km tālāko burvīgo, mazo Cluny, kur bija šauras, bruģētas ieliņas, kas katra smaržoja savādāk-viena pēc svaigām maizītēs, cita pēc bazilika, daudzi veikaliņi, katrs kā sava pasaulīte, kuru pametot, jūties pārsteigts, iejūkot atkal reālajā pasaulē...uzgājām 8 latviešus, kuri, smejies vai raudi, gandrīz visi bija uz šejieni atstopojuši...protams, visi savējie automātiski...izvadījām tālākajā ceļā pusi jau pēc pāris dienām, šamējie devās uz Spāniju. Vietā atbrauca 2 autobusi ar visnīgrākajiem letiņiem, kādus man savā mūžā gadījies sastapt, jau pa gabalu pūlī mēs ietrennējāmies sazīmēt, kuri ir "mūsējie". Skumji, bet neko, smaidīgo un atvērto cilvēku tā kā tā bija nomācošais vairākums...
Pagāja pāris dienas un pēkšņi es ar vienu Beātes skolas biedreni izdomājām aizstopot uz kādu tuvāko pilsētu un paniekoties ar ielu performancēm. Beāte avantūrā izlēma dalību neņemt. Paņēmām visu "inventāru" un tūliņ pēc brokastīm abas ar Lindu devāmies ceļā. Jāpiebilst, ka tai nedēļā gaisa temperetūra bija sasniegusi savu absolūto rekordu, kāds džeks pat bija teicies esam nofočējis termometra stabiņu pie 51 grāda, tam gan īpaši neticējām, bet 42-44 grādi jau bija ikdienišķs fakts...Tā nu stāvējām kūstoša asfalta malā, līdz mūs paķēra autobuss līdz Macon. Sev par izbrīnu sastapām dažus pazīstamus latvju puišus, kas apņēmīgi deklarēja savu galamērķi-Parīzi. Nekādi spečuki jau nebija, konstatēju, kad ievērtēju uzrakstu uz rūtiņu lapas- burti maziņi, kopā saspiesti, pirmo vispār nevar saprast...Bet pamēģini tu tādiem ko ieteikt-apvainosies, ne izlabos. Kaut kā nebūt tomēr izdevās pierunāt šos pārrakstīt...))
Izlaida mūs Macon, nolēmām paeksperimentēt tepat, doma bija, ka Linda spēlēs flautu un es būšu kustīgā dekorācija:)))), uzvilku sarkanu kleitu, abas pārdroši ielietojām melno acu zīmuli, bet mierināju sevi ar domu, ka tā vajag, ja ejam, tad uz pilnu banku, prātā ieskanējās Reta vārdi Skārletai: "Tev jāpienaglo karogs pie masta, citādi tu to vēl zaudēsi..."...pavilku melno līniju vēl mazliet garāku, un gatavas bijām savam lielajam piedzīvojumam. Atradām galveno ielu, nolikām flautas futlāri un mūsu "psiholoģisko triku"-krājkasīti cūciņu, kuras salātzaļo lenti pārvilkām šķērsām pāri ielai un sākām. Veicās itin labi, kopumā kādu 2 stundu laikā 20 eiro arī nopelnījām, bet man bija itin vienalga, mani aizrāva pati tā sajūta-basām kājām dejot pa bruģi...(gan jau noteikti ne tik meistarīgi kā tas tantuks ar maģīti pie UV Centrs, bet pamazām piešāvos..) ļoti gribētos vēl kādreiz atļaut sev piedzīvot šādu brīvību. Linda arī spēlēja ļoti labi, kad abas piekusām, apsēdāmies un dziedājām. "Trīs runčus" dziedot, gan katrreiz noslāpām smieklos tā panta vidū, kur jādzied "un ja ne Harijs Liepiņš, tad Jakovļevs jau nu gan...", to rindiņu nu nekādi nevarējām pārvārīt...
Pēc attiecīga laika kā daždien sievišķīgas būtnes izsirojām veikaliņus, vēlāk atveldzējām kājas parka strūklakā, apēdām pa saldējumam un nolēmām aizstopot līdz Lyon. Sacīts, darīts, vietējais turks izveda no pilsētas uz vajadzīgās šosejas un sākām gaidīt. Sev par baltām šausmām konstatēju, ka līdzpaņemtā šokolāde karstumā padevusies un izkususi, līdz ar ko biju iemantojusi burvīgu šokolādes maku, šokolādes karti, šokolādes spogulīti, šokolādes mobilo un citus kulinārus šedevrus. Kaut kā nebūt tiku ar to galā, un pa to laiku jau piestāja viens kabriolets ar pavītušu blondīni pie stūres. Šamējā aizveda mūs apmēram pusceļu, tad mūs itin ātri savāca kāds onka, kas devās uz darbu.Galu galā izmeta mazu līkumiņu un ieveda mūs taisni Lionas vecpilsētā. Nekavējoties devāmies izpētes gājienā. Augstie nami vērta jau tā šaurās ieliņas vēl šaurākas. Taču tas itin nemaz netraucēja vietējo restorāniņu īpašniekiem izriktēt savus galdiņus līdz pat pusielai. Mūzika, augsti velvētie namu iekšpagalmi, cilvēki, cilvēki...Jā, tā bija vieta tieši priekš mums. Vispār ielu performancēm piemīt vēl kāds interesants blakusefekts-bieži nāk klāt dažādi cilvēki, izprašņā, paši viskautko pastāsta...tā nu iedzīvojāmies daudzās pagarās pauzītēs. Taču, kad atkal mūs zināmas dziesmas zināma panta vidū pieveica kārtējā smieklu lēkme, pauze izvērtās vēl lielāka, jo pie mums pienāca pārītis visnotaļ pārsteigtu puišu, no kuriem viens bija lietuvietis, bet viens mūsu pašu tautietis. Kā paši vēlāk atzinās, tāda iespēja Lionas ielās uzdzirdēt latviešu dziesmas viņus galīgi izsita no sliedēm. Nolēmām mest mieru, un tālāk devāmies jau visi kopā. Vēlāk parkā pievienojāmies itin bohēmiskam pasākumam, kur bija nolasījies visdažādāko tautību ļaužu pulciņš, ģitāras, zāle, perkusīnes un tādā garā līdz nakts vidum, kad mūsu bāleliņi mums izgādāja naktsmājas. Tas gan bija diezgan šaušalīgs komunalkas tipa ūķis, nudien 100x labāk guļu pļavā, par laimi rīts nelika uz sevi ilgi gaidīt. Devāmies īsā brokastu vizītē pie vienas krievu ģimenes otrā pilsētas galā un tad jau tikām pavadītas uz to vietu, kur vakar mūs gādīgi izlaida iepriekšējais šoferītis. Bet nu tik draņķīga vieta stopošanai vēl nebija pieredzēta. Nesaprašanā stāvējām un gudrojām, ko nu, bet jauni piedzīvojumi 2 mentu uz močiem veidā nelika ilgi uz sevi gaidīt. Tā kā mums rokās nebija nodevīgās lapas ar uzrakstu, kas atmaskotu mūsu pretlikumīgo nodarbošanos, nolēmām mētāt muļķes, 2 glāžaini un izbrīnīti acu pāri vērās mūsu "glābējos" un vaicājām, kā lai nokļūstam Lionas vecpilsētā...Tas mums tūdaļ laipni tika izskaidrots, vai meitenes nevēlas, lai viņas pavada līdz turienei?...nē, kur nu, policistu kungiem noteikti ir kas svarīgāks darāms, ko nu apgrūtināsim, gan jau mēs pašas tiksim galā, he, hē...;)Tikai uzmanīgi, ārpilsētas šoseja, dzīva satiksme..Jā, jā, bla, bla...
Pēc šī fascinējošā incidenta nolēmām mainīt stratēģiju, atradām labāku vietu un galu galā arī jaunu džeku, kas devās uz Macon. Lai gan viņš ar angļu valodu bija tikpat "uz jūs" kā mēs ar franču, kaut ko tomēr vervelējām visu ceļu. Macon nomalē mēs kļuvām par nudien šaušalīgi svelmīgo priekšpusdienas laikapstākļu neaizsargātiem upuriem . Iegājām omulīgā mazā maiznīcā un uz kreņķiem iepirkām klasisko franču maizi un krietnu gabalu bizē katra. Tad dziļi ievilkām elpu un devāmies atkal uz šosejas malu, lai ar vieglu nolemtības sajūtu vērotu aiz tveices virmojošo horizontu. Pa laikam atspirdzinājamies, uzlejot pa glāzes tiesai H2O. Tagad varu vien rezumēt, ka tas man bija karstākais brīdi visa ceļojuma laikā. Glābējs nerādījās. Pēc krietnas pusstundas tomēr parādījās vecīga mediķa paskatā, kam taisni todien bija dzimšanas diena. Bet vissvarīgākais, ka viņam bija brīnišķīgi auksts salons. Atspirgām ātri un Taize nonācām taisni uz launaga bulciņu laiku. Pārlaidām uzvarētāju skatus visapkārt. Nekas nebija mainījies. Beāte arī bija pavadījusi 2 jaukas dienas. Sākām atkal ieiet nometnes ritmā.
Dažas Negaidītas Korekcijas grafikā.
Līdz brīdim pēc kādas stundas, kad saņēmu īsziņu no brālēna, kurš teicās esam saņēmis kartiņu, apvaicājās, kā iet, un tā starp citu ierosināja apciemot arī viņu. Pieķēros šai idejai un, aši apmainījusies vēl ar pāris sms, noskaidroju, ka visērtāk būtu Londonā ierasties no Parīzes ar autobusu. Kādas minūtes sēdēju ar telefonu rokā, saulē piemiegusi acis, prātā apsvērdama visus "par", jo nevienu "pret" neizdevās apzināt, tad nopūtos, sameklēju Beāti un teicu: "Krāmējam mantas, rīt no rīta braucam uz Parīzi!" Simple as that...Beāte piekrita un devāmies kārtot visas aizbraukšanas formalitātes ar nometnes vadību. Kopš tā laika es esmu pret skrupulozu jebkāda veida plānošanu, jo, kā tas jau ir pierādījies, liktenis ievieš savas korekcijas. Sauciet to, kā gribiet. Es to saucu par likteni.
Nācās sazvanīt mājiniekus un paziņot, ka diemžēl pēc Taize nedodamies vis mājās. Lieki teikt, ka sajūsmā bijām tikai mēs pašas. Lai nu kā, tovakar veicām visus sagatavošanās darbus, no rīta tūdaļ pēc lūgšanas un brokastīm atkal "cēlām sakas kaklā" un devāmies uz šosejas pusi. Laikam prasās mazliet apskaidrot mūsu mērķa sasniegšanas līdzekļus. Autostops tikai līdz Macon. Tā ir Taize tuvākā pilsēta. No turienes mēs ar vilcienu zaķa statusā dodamies uz Parīzi. Šo ideju aizguvām no Lionas paziņām, kas mūs informēja, ka kontrole esot reti, turklāt soda talonus apmaksā lielākoties tikai paši francūži.
Līdz Macon mūs aizveda "just married couple" . Mīļi. Protams, konstatējām, ka no turienes neviens vilciens neatiet pa taisno uz Parīzi. Izlēmām doties uz Dijon, lolojot cerību, ka gan jau tur paveiksies. Vilciens pustukšs, okupējām vienu kupeju, aizskarus ciet, iekārtoties ērti, baudīt ceļojumu un kondicionēto, brīnumauksto gaisu. Kad Dižonā izkāpām, sajūta bija kā no ledusskapja iekāpjot siltā vatē, gaiss bija tik tveicīgs, ka likās šķēlēs griežams. Skaidrs-ar skubu jāmeklē nākamais vēsais patvērums. Ar prieku konstatējām, ka pēc minūtēm padsmit atiet ātrvilciens ar final destination Paris. Žvikts, uz perona un gaidām. Žvikts, vilcienā. Žvikts, sākam ripot. Žvikts, un uz skatuves parādās kontrolieri...ups...;)drošsirdīgi sagaidām likteni. Protams, kontrolieriem un lielākajai daļai apkārtējo pasažieru acis uz kātiņiem,iečekojot latviešu pases un uzklausot mūsu neticamos paskaidrojumus, kam sižets ir tālu no oriģināla iztēles lidojuma, proti, maciņu pazaudēšana. Brīdis diezgan kuriozs, protams, mums līdz jautrībai nepavelk, bet, kad redzu blakussēdeētāju banķieri ķiķinām kā sīko, man arī grūti novaldīties. Izbrīnā tiek nogrozītas mūsu pases, izrakstītas soda kvītis un piekodināts pēc ierašanās Parīzē iegriesties tuvākajā policijas iecirknī, lai paziņotu zādzības faktu un vienotos par soda samaksu. Yeah, right...gaidiet ar maisu...;)85 eiro vērtie papīra gabaliņi pievienojas ceļojuma arhīvam. Šim RER nav starppieturu, tā nu baudam komfortu līdz pat galapieturai.
2 dienas Parīzē.
Izkāpjam Gare de Lyon, noliekam bagāžu un ar patīkamu saviļņojumu dodamies ielās.
Silts. Saule. Ļaužu burzma. Cerībā iziet uz centru, ejam pa platu, tukšu un dzeltenām lapām piekaisītu (vasaras vidū!?) bulvāri. Uzpūš vējiņš, uzvirpuļo lapas, nonākam Place de la Bastille, nu esam krustpunktā, izvēlamies turpināt ceļu gar Sēnu. Tur ir tik interesanti- visu laiku kursē šurpu turpu baigās ļaužu masas, dūmakainā tveicē tinas pretējā krastā redzamās vēsturiskās ēkas, cilvēki smiltiņās spēlē to dīvaino spēli, kur jāsacenšas, kurš tālāk-precīzāk aizmetīs lodīti...apsēžamies krastmalā uz soliņa un vērojam cilvēkus. Cilvēki vēro mūs vēl cītīgāk..)) Neganti uzjautrinamies kādu pusstundu, tad piekrītam iepazīties ar 2 puišiem, no kuriem viens fotogrāfs ar visiem saviem amata štruntiem kaklā. Šamējiem kas darāms, bet norunājam te tikties ap pusdesmitiem, kad mums soloties "visus Parīzes brīnumus" parādīt, uz salsu aizvest un kur tik vēl ne...Sākam gudrot, ko sadarīt pa tām 3 stundām. Nolemjam pieņemt 2 citu džeku uzaicinājumu uz vietējo kafejnīcu, kur galu galā jautrā garā notriecam laiku līdz pat vajadzīgajai stundai. Izmantojam izdevību un pavaicājam, kur ir Place Vendome (tur man vienas bankas filiālē jāsavāc diezgan svarīgs faksiņš-ieteikuma vēstule, lai tiktu pār UK robežu, ja gadās bargie muitnieki...)Tad atvadījāmies no mūsu labvēļiem un devāmies uz otro tikšanos. Mūs izvadāja pa Sēnas pludmalēm, kas drīz būšot vēsture, jo tikšot aizvietotas ar autostāvvietām, trakā ātrumā izbraukājāmies šurpu turpu pa ......un apmetām pāris riņķus ap Triumfa Arku (tur zālājs bija pilns ar maziem, melniem, laikam no meža izskrējušiem trusīšiem...), ar acs kaktiņu ievērtājām skarbo izdzīvošanas cīņu-Boloņas meža prostitūtas, iztrakojāmies pa zālājiem, kuros pilnā sparā darbojās laistāmās iekārtas, izklejojāmies pa naksnīgās Parīzes ielām un tiltiem, brīnījāmies, kāpēc debesis visu laiku ir rozā, uz ko dabūjām dzirdēt, ka tādas tās esot visu nakti, jo Parīze esot ļoti gaiša, nezinu, cik tur patiesības, bet tonakt tā bija. Un tā gluži nemanot rīts bija klāt. Nogurums tāpat. Atklīdām uz veco labo Sēnas krastmalu, tur Nico vēl uztaisīja pāris pēdējos foto (tas niķis šim uzklupa ik pa brīdim), apmainījāmies mailiem un devāmies katrs uz savu pusi.
Uzausis dūmakaini tveicīgs rīts, pulkstenis ap septiņiem, ielas tukšas, tikai šur tur kafejnīcās un maiznīcās sākas rosība. Jūtamies kā sabrauktas reņģes, ģenģerējam pa ielām, līdz miegs gūst virsroku un saritinamies savos guļammaisos uz soliņiem.Notre Dame’s paēnā...Jau pēc kādas pusstundas apkārtnē sākas dzīva rosība, parādās pirmie agrie putniņi- aziātu ekskursantu grupiņas, kas kaut ko čalo mums bezmaz vai ausī, apkārt spiegdami rosās mazi bērni, kuriem, protams, tādas 2 eksotiskas bezpajumtnieces interesē kudiš vairāk kā "kaut-kāda-tur-mūžveca-katedrāle", bet mēs jau esam ietrennējušās aizmigt jebkuros apstākļos..
Pēc kādas stundas, kad jau sāku redzēt nudien krāšņus sapņus, kādas pāris laipnas balsis sāk kaut ko neatlaidīgi bubināt man pie auss."nolāpītie tūristiņi, kas vēl nebūs..." nodomāju un guļu tik tālāk. Pēc brīža tomēr esmu spiesta pavērt vienu aci un izbrīnīta uzskatu Beāti, kas, pilnīgi pamodusies, iegrimusi aizraujošā diskusijā ar 2 policistiem...Kā viņa pati pēcāk apgalvoja, viņa esot tā tērzējusi jau labu brīsniņu, pirms tādu pseidoērkšķrozīti kā mani izdevies pamodināt...;)labs, labs...:)Abām pusēm nāk ņirga par specifisko situāciju... Šamējos gan, šķiet, vairāk interesē, KĀPĒC snaužam uz soliņiem, nevis, vai mēs to nevarētu darīt kur citur, tomēr galu galā visi vienojamies, ka plkst.9 ir gana vēlu, lai mostos dienas dzīvei, un uz tādas nots tad arī šķiramies.
Aizvadām brīīīnišķīgu dienu, beidzot atļaujamies patērēt naudu, vienu brīdi atstāju Bebi Elizejas laukos un pati dodos meklēt Place Vendome, pa ceļam man tiek iedāvāta karte, tā ka nu problēmu vispār nav. Bankā sanāk nervus kutinoša aizķeršanās, jo šamējie esot 5dienu paņēmuši brīvu, lai es atnākot 1dien. Doma tupēt vēl 4 dienas Parīzē tomēr nav tik vilinoša, uztaisu mazu haju un gala beigās mans fakss tomēr atrodas...Aizbraucu uz otru pilsētas galu, iegādājos 2 Eurolines return ticket ar final destination "Londres" uz 8.30 nākamajā rītā un tad mēs turpinam savu ekskursiju pa mākslas un modes Meku. Vakarā jau gluži nokusušas, bet tā ļoti gandarītas beidzot atklīstam līdz Eifelim. Tur zili brīnumi notiek-Eifelis pats vizuļo iespaidīgos pirotehnikas prikolos, bet parkā pakājē zālājā nolasījušies simtiem cilvēku, čalo, taisa piknikus, mūzika, spēles, utt., utjp...Tad nu arī paliekam tur pa nakti. Jāpiebilst, ka vēl maģiskāku nakti nebiju piedzīvojusi. Gulēju tādā sapņainā nemaņā, apmēram ik pēc stundas miegaini pavērdama acis, kad ļaužu sajūsmas klaigas un aplausi vēstija par kārtējajiem Eifeļa iluminācijas šoviem, tad atkal ieslīgu snaudā līdz nākamajai applausu zalvei. Ap pusčetriem šovs beidzās, ovācijas tāpat un varējām mierīgi nogulēt līdz 6, kad bija paredzēta celšanās, lai nesteidzīgi atvadoties vēl pēdējo reizi izstaigātu cauri pilsētai un tad ar metro dotos uz autoostu. Žēl, viss pavadītais laiks tik neaizmirstami skaists, jutos kā savdabīgā, pievilcīgā transā, kā pūkainā, nereālā mākonī......Vēl tagad, atceroties kā toreiz izlaistiem matiem, garā, baltā kokvilnas kleitā un basām kājām klīdu pa Parīzes ielām, skudriņas nokutina...jā, par basajām kājām-abas dienas dabūju tā nostaigāt, jo biju tā samocījusi pēdiņas, ka sandales likās kā spāņu zābaki, par laimi pilsēta bija neparasti tīra, tikai no rītiem, pirms sētnieki sarosījās, bija jāskatās, kur soli spert...
Francija-UK.
Autoostā sākās pamatīga panika, jo konstatēju (vot, blondīne...;-/..), ka atpakaļceļa biļete tikai Beātei nopirkta. Zvanīju, lūdzu, lai man pārskaita naudu, bet nepaspēja, ar visu jezgu gandrīz autiņu nokavējām, bet nu gala beigās tomēr iekāpām un sākām ripot pretī Calais. Biju traki dikti noraizējusies, sākot jau ar to, ka telefons izlādējās, kas, Londonā iebraucot, būtu vitāli svarīgi, un beidzot ar domām par naudas trūkumu un to, ka mosh mani nemaz Londonā neielaidīs (bija jau dzirdēti šausmu stāsti par to, ka bez uzaicinājuma vēstulēm, atpakaļceļa biļetēm un skaidras naudas līdzekļu uzrādīšanas var pār robežu ar’nepārlaist..). Novēlēju jau, lai Beātei labi klājas Londonā utt..)) Norit spoža asariņa, otra, tomēr beigās nomierinos, pat beigās izspēlējam vienu joku ar blakussēdošo arābu: Beātei mazs rādžiņs ar austiņām, izvelkamu antenu, caurspīdīgu korpusu, kurš, ja ieslēdz, izgaismojas sarkans.Plus visam, tētis visai tai mašinērijai vēl gādīgi kaut kā aizmugurē pietimerējis 2 lielās bačas (tjipa, lai ilgāk velk..), līdz ar to sarkano un zilo vadiņu mudžeklis neizpaliek, visa padarīšana vēl tā riktīgi ar izoleni notīta un –Voila’!- kopskats tādu jūtīgāku cilvēku var padarīt nervozu ne pa jokam...;)Nosimulējam attiecīgā priekšmeta palikšanu zem priekšāesošā sēdekļa, kā rezultātā arābs sirms aiz šausmām paliek...he, hē, hē, kādas mēs ļaunas, bet nu katrs jau izklaidējas, kā māk...
Kā gadījies, kā ne, Calais jau klāt...Pirmie pie mums, protams, ķeras francūži, manām mantām slīdot cauri eskalatora lentai, dabūju atkal uz brīdi paspīdēt kā trulā blondīne, jo no somas izkrīt maigi rozā nagu laka un paripo zem visas tās ietaises. Rezultātā visa sinhronā procedūra uz mirkli izjūk, pārītis muitnieku, ceļos nometušies, drudžaini kasa ārā vainīgo skaistumkopšanas piederumu, es tikmēr piemīlīgi-vainīgi smaidu, jūtos galīgi stulba, un vispār cenšos iztēloties, ka nemaz te neesmu, ka guļu zaļā pļavā un vēroju garāmslīdošus mākoņus...
Nākamais inkvizīcijas kambaris ir tas pats vecais labais bubulis-angļu muita. Ko lai saka, esmu gauži vīlusies-ne kādam tavas ieteikuma vēstules vajag, ne kādam interesē tavas return ticket...Laikam šitai maiņai labs garastāvoklis un optimistisks dzīvesskats...
Atgriežoties autobusā, konstatējam, ka rindas tomēr paretinātas, proti, trūkst viena kaimiņa. Ko nu tur par cita nelaimi ies bēdāties, kāri tveram info par tālāk notiekošo. Ah, pusstundas laikā caur tuneli, jā, nekāds vējiņš vis man nežūžinās matos, tuvojoties lielās salas krastiem kā biju iztēlojusies...Bet labi, ka vispār tiku, nav ko te muti palaist...
Pēc stundas pusotras ieripojam Victoria station. Beidzot! Lieku kāju uz asfalta un vēl joprojām trūkst man tā ticamības momenta, kur beigu beigās esam atklīdušas...dodos skatīt vilcienu sarakstus un biļetes, jo Richmonda nav gluži Big Bena pakājē, kāds pusstundas brauciens jau ir...
Londona
Nevēlos vēl vairāk izplūst ar savu jau tā bezgalīgo stāstu, tāpēc tikai ieskicēšu nākamās 5 nedēļas, ko pavadījām šai citadelē.Visas 5 nedēļas mūs uzturēja Mārtiņš ar Danielu, par ko viņiem neizmērojams paldies, jo nebijām jau mēs nekādas dieva dāvanas, nebijām...Visas mūsu pilsētas izzināšanas gaitas sākās itin rātni, kā jau pieklājas-parki da muzeji all day long...Bet tā nu pamazām saradās draugi arī dienaskārtība pakārtojās ne nu vairs izpētei, bet gan izklaidei. Pa vidam vēl izķemmējām vietējos krodziņus, cerībā uziet kādu darbiņu, tie CV, application formu pildīšana, zvani un darba intervijas arī bija nenovērtējama pieredze, tikai ar laiku bija tā pašvakāk. Īsi pirms aizbraukšanas 2 dienas (kopā stundas8)nošancējām McDonaldā, vēl tagad to ar riebumu atceros..;)beigās secinājām, ka visu pasaules naudu tāpat nesapelnīsim un uzdevām. Tagad un mūžīgi mūžos eju šim iestādījumam ar lielu līkumu...Divas nedēļas nomācijāmies language school, angļu val. kursos, arī to finansēja Mārtiņš ar Danielu. Kaut kur ap 3. Nedēļu pat dienas sāka likties par īsu, lai visu pagūtu, ko bijām iecerējušas, izmantojām katru mīļu brīdi, ko vēlēts mums tur pavadīt. Jāatzīst, ka Londona man palikusi atmiņā ne arhitektūras vai vides dēļ, bet tieši ar daudzajiem jaukajiem cilvēkiem, ko tur iepazinām (starp citu, tikai viens no tiem bija brits..)), vēl joprojām uzturam sakarus ar kādiem 5 no viņiem, arī ar pāris tur iepazītajiem latviešiem. Ārpus Londonas bijām tikai līdz Oksfordai un Doverai, vienā izstaigājāmies pa daudzo mūžveco koledžu iekšpagalmiem, otrā pa 2. Pasaules kara laika pazemes 3 līmeņu ejām. Tagad nožēloju, ka neaizstopojām līdz Skotijai, bet tad arī tā bija lieliski. Lai nu kā, bet, dzīvojot zaļi, pienāca tas 16. Septembris, kad Beātei (khm...) bija jādodas atpakaļceļā uz Parīzi...Nopirku sev prāmja biļeti lai līdz Calais tiktu, norunājām, ka viņa izkāps jau tur, sarunājām satikties līdz 6 no rīta Centrālajā vilciena stacijā, bet, ja satikšanās nenotiek, tad pēc 6 jau pie centrālā pasta ēkas. Diezgan riskanta padarīšana, ņemot vērā, ka vēl joprojām mūsu dzīves moto ir "karte-kas tā tāda", turklāt, tā kā Beāte izbrauc 21.00 un es 23.00, abas nonāksim tur naktī. Bet mēs tomēr esam nelabojamas optimistes.
16.-tā rīts paiet kravāšanās drudzī, šaušalīgi esam apaugušas ar mantu, bet mans jaunais uzskats ir, ka pārlieka pieķeršanās lietām pie laba gala nenoved, kā nekā mēs uz šīs pasaules pavadām labākajā gadījumā gadus 90, un patiesībā nekam nav lielas nozīmes, un pavisam noteikti ne jau nu panckām. Tā nu paņemam tikai pašu svarīgāko, pārējais nokļūst miskastē, šo to atstājam, bet, kā vēlāk izrādās, arī tas diemžēl aiziet to pašu ceļu...
Pa vidu atvadu kūkas cepšanai vēl aizšmaucu līdz Camden Town (pēc būtības īsts vecmāmuļu bieds, kur var nopirkt pilnīgi visu, sākot ar zāles karamelēm un milzīgiem paklājiem un beidzot ar jaunāko panku atribūtiku un funky stila veikaliņiem, kur pie letes vari cerēt sastapt Ostinu Pauersu vismaz...) un beidzot izdaru, ko nesen biju nolēmusi-tongue piercing..:)Tāpēc laikam man arī viss mājupceļš paiet tādā kā afekta stāvoklī, nudien, kā pa miglu, kā pa miglu..;(
Seko atvadas, abas puses diemžēl neapšaubāmi priecīgas, ka atbrīvo viena otru no savas sabiedrības, un mēs ar Beāti dodamies uz Victoria Station. Aplis ir noslēdzies. Tagad mūsu mērķis ir nonākt mājās līdz ar 20.-tā septembra pēcpusdienu, lai varētu atvilkt simbolisko ķeksīti referendumā. Aizvadu Beāti ar viņas busu, dodos iepirkt pēdējo pārtiku, tad gaidu savējo busu, kas mani līdz Doverai ap 2 nogādās...Ap 3 uzkāpju uz prāmja, he, he