Post by k on Nov 26, 2023 15:51:22 GMT 3
biznesa nacionalas ipatnibas, specifikacija biznesa
raksts labs, mūsdienās arī jādomā, kapēc latviešu vidū ir tik daudz blēžu, zagļu, krapnieku, ka labāk ar latviešiem nesadarboties un labāk pie krieviem strādāt...
Izraku forumā,texts NAV mans,bet man patīk..===>Kas attiecas uz krieviem un krievu valodu, tad man jāsaka, ka tie kuri noliedz visu krievisko ir nevis civilizēti ļaudis, bet mežoņi. Pietiek palasīt Pušķinu, Ļermantovu, Dostajevski, Bulgakovu (pateicoties O. Vācietim viņš vienīgais ir veiksmīgi tulkots latviski), viņi visi ir jālasa orģinālvalodā, citādi zūd tur esošais kolorīts. Jēga ir, bet teksts kļūst sauss un neizteiksmīgs. Latvieši jau kopš I kara laikiem ir rāvušies karot vienmēr karu uzskatot par ko tādu romantisku, kaut romantikas tur nav, ir dubļi, zeme, sprādzieni, asins un vaidi. To visu lieliski parāda A. Grīns "Dvēseļu putenī". Tur arī jauni puikas domā, ka 1915. gada vasarā tie ies un sasitīs vāciešus un jau rudenī būs mājās. Diemžēl realitāte izrādas citāda. Tam pamatā ir jaunlatviešu kultivētā varonība, tikai nav skaidrs kāpēc 13. gs. vācu ienācēji kuri nemaz nebija daudzskaitlīgi aptuveni piecdesmit gados uzveica visas vietējās ciltis. Ja kāds te klepos par Saules kauju kuru zemgaļi uzvaŗeja, es piekritīšu, tikai der atcerēties, ka uzvara vienā kaujā nenozīmē galēju uzvaru. Kā teica vecmāmiņa Veročka: "Mēs esam stipri! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un ko mēs gribam, to mēs varam! Ko mēs varam, to mēs darām!". Ļoti skaisti vārdi, tikai vārdi. Vislabākais ir noslēgums: "Ko mēs varam, to mēs darām!". Te gribas vaicāt: un ko tad mēs varam? Gribam daudz kā Gribulītis, bet ar varēšanu gan tā pašvakri. Daudzi atceras represijas un visā vaino krievus. Tikai kad 1937. gadā PSRS tika noslepkavoti līdz pat 700 000 latviešu neviens Latvijā pat neieklepojās un arī tagad cenšas par to klusēt. Salīdzinot deportācijas bija tāds bērnu šļupsts. Der atcerēties kāpēc tās notika un kuri bija to īstie organizātori. Ir arī vēl kāds netīkams fakts, proti cik latviešu pamatojoties uz palīdzību žīdu tvarstīšanā un izdošanā vācu okupācijas laikā pieteicās uz nošauto žīdu mantu. Arī tāds moments bija. Nemaz nerunāšu par tādiem latvju varoņiem kā Teodors Eihmanis (SLON priekšnieks pēc kura pavēles tika iznīcināti tūkstoši krievu inteliģentu Krievijā), Eduards Bērziņš (Magadānas dibinātājs, Daļstroj tresta priekšnieks Magadanā, kam pakļāvās arī reģionālās Gulaga nometnes), Par tādām kolorītām personām kā VČK līdzdibinātāju Petersu Jēkaupiņu kurš bija asinīs pāri galvai un pirmo Sarkanās armijas virspavēlnieku Jukumu Vācieti nerunājot. Kā man reiz stāstiaja tēvs, tad tas bija 1944. gada rudenī, bija pagājušas divas stundas kā bija ienākusi sarkanā armija un jau pa mājām staigāja vīri ar sarakstiem un meklēja kolaburantus. Viņš vaicāja: no kurienes radās šie saraksti, jau divu stundu laikā? Bez vietējo palīdzība neiztika. Tā, ka mums ir ar ko "lepoties". Kas attiecas uz VDK maisiem, jautājums nav tik viennozīmīgs. Nesen lasīju somu vēsturnieka Joko Talonena pētijumu "Baznīca staļinisma žņaugos" kur ir aprakstīts, kā kādu baznīcas augsti stāvošu amatpersonu piespieda sadarboties. Viņš piekrita un tūdaļ teciņiem devās pie arhibīskapa viņam visu izstāstīja un lūdza viņa klātbūtnē neko nerunāt lieku. Tas ir viens gadījums, bet cik tādu bija vēl? Tā pat kā reiz pēc slavenā 59 panta notiesātais Baltijas federācijas lietā Gunārs Rode atrodoties Mordovijas lēģerī pasūtija visus tālāk un atteicās strādāt padomju valsts labā kamēr tur pat esošais Gunārs Astra strādāja kā bitīte. Vēl vairāk, Astra pēc iznākšanas no lēģera uzreiz sāka skraidīt pie bijušajiem draugiem pakļaujot tos briesmām. Bet tautai vajag varoni un tāds ir. Kurš var pateikt ko Astra teica savā pēdējā runā tiesas mājā? Tiesas sēde bija slēgta, piedalijās Astra, tiesnesis ar diviem piesēdētājiem, prokurors, advokāts un sekretāre, pie kam visi zem VDK paraksta par informācijas neizpaušanu. Tad kā? Un lūk rodas ļoti, ļoti daudz jautājumu kuru rezultātā "laimīgā latvju tauta" kuru visi tikai cenšas apspiest pati nav nemaz tik balta un pūkaina. Bet ai kā gribas būt labam un jaukam kuram visi uzbrūk, kaut patiesībā tā nav. Tikai stiprs spēj atdzīt savas kļūdas, vārgulis izliekas, ka tādu nav...
raksts labs, mūsdienās arī jādomā, kapēc latviešu vidū ir tik daudz blēžu, zagļu, krapnieku, ka labāk ar latviešiem nesadarboties un labāk pie krieviem strādāt...
Izraku forumā,texts NAV mans,bet man patīk..===>Kas attiecas uz krieviem un krievu valodu, tad man jāsaka, ka tie kuri noliedz visu krievisko ir nevis civilizēti ļaudis, bet mežoņi. Pietiek palasīt Pušķinu, Ļermantovu, Dostajevski, Bulgakovu (pateicoties O. Vācietim viņš vienīgais ir veiksmīgi tulkots latviski), viņi visi ir jālasa orģinālvalodā, citādi zūd tur esošais kolorīts. Jēga ir, bet teksts kļūst sauss un neizteiksmīgs. Latvieši jau kopš I kara laikiem ir rāvušies karot vienmēr karu uzskatot par ko tādu romantisku, kaut romantikas tur nav, ir dubļi, zeme, sprādzieni, asins un vaidi. To visu lieliski parāda A. Grīns "Dvēseļu putenī". Tur arī jauni puikas domā, ka 1915. gada vasarā tie ies un sasitīs vāciešus un jau rudenī būs mājās. Diemžēl realitāte izrādas citāda. Tam pamatā ir jaunlatviešu kultivētā varonība, tikai nav skaidrs kāpēc 13. gs. vācu ienācēji kuri nemaz nebija daudzskaitlīgi aptuveni piecdesmit gados uzveica visas vietējās ciltis. Ja kāds te klepos par Saules kauju kuru zemgaļi uzvaŗeja, es piekritīšu, tikai der atcerēties, ka uzvara vienā kaujā nenozīmē galēju uzvaru. Kā teica vecmāmiņa Veročka: "Mēs esam stipri! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un ko mēs gribam, to mēs varam! Ko mēs varam, to mēs darām!". Ļoti skaisti vārdi, tikai vārdi. Vislabākais ir noslēgums: "Ko mēs varam, to mēs darām!". Te gribas vaicāt: un ko tad mēs varam? Gribam daudz kā Gribulītis, bet ar varēšanu gan tā pašvakri. Daudzi atceras represijas un visā vaino krievus. Tikai kad 1937. gadā PSRS tika noslepkavoti līdz pat 700 000 latviešu neviens Latvijā pat neieklepojās un arī tagad cenšas par to klusēt. Salīdzinot deportācijas bija tāds bērnu šļupsts. Der atcerēties kāpēc tās notika un kuri bija to īstie organizātori. Ir arī vēl kāds netīkams fakts, proti cik latviešu pamatojoties uz palīdzību žīdu tvarstīšanā un izdošanā vācu okupācijas laikā pieteicās uz nošauto žīdu mantu. Arī tāds moments bija. Nemaz nerunāšu par tādiem latvju varoņiem kā Teodors Eihmanis (SLON priekšnieks pēc kura pavēles tika iznīcināti tūkstoši krievu inteliģentu Krievijā), Eduards Bērziņš (Magadānas dibinātājs, Daļstroj tresta priekšnieks Magadanā, kam pakļāvās arī reģionālās Gulaga nometnes), Par tādām kolorītām personām kā VČK līdzdibinātāju Petersu Jēkaupiņu kurš bija asinīs pāri galvai un pirmo Sarkanās armijas virspavēlnieku Jukumu Vācieti nerunājot. Kā man reiz stāstiaja tēvs, tad tas bija 1944. gada rudenī, bija pagājušas divas stundas kā bija ienākusi sarkanā armija un jau pa mājām staigāja vīri ar sarakstiem un meklēja kolaburantus. Viņš vaicāja: no kurienes radās šie saraksti, jau divu stundu laikā? Bez vietējo palīdzība neiztika. Tā, ka mums ir ar ko "lepoties". Kas attiecas uz VDK maisiem, jautājums nav tik viennozīmīgs. Nesen lasīju somu vēsturnieka Joko Talonena pētijumu "Baznīca staļinisma žņaugos" kur ir aprakstīts, kā kādu baznīcas augsti stāvošu amatpersonu piespieda sadarboties. Viņš piekrita un tūdaļ teciņiem devās pie arhibīskapa viņam visu izstāstīja un lūdza viņa klātbūtnē neko nerunāt lieku. Tas ir viens gadījums, bet cik tādu bija vēl? Tā pat kā reiz pēc slavenā 59 panta notiesātais Baltijas federācijas lietā Gunārs Rode atrodoties Mordovijas lēģerī pasūtija visus tālāk un atteicās strādāt padomju valsts labā kamēr tur pat esošais Gunārs Astra strādāja kā bitīte. Vēl vairāk, Astra pēc iznākšanas no lēģera uzreiz sāka skraidīt pie bijušajiem draugiem pakļaujot tos briesmām. Bet tautai vajag varoni un tāds ir. Kurš var pateikt ko Astra teica savā pēdējā runā tiesas mājā? Tiesas sēde bija slēgta, piedalijās Astra, tiesnesis ar diviem piesēdētājiem, prokurors, advokāts un sekretāre, pie kam visi zem VDK paraksta par informācijas neizpaušanu. Tad kā? Un lūk rodas ļoti, ļoti daudz jautājumu kuru rezultātā "laimīgā latvju tauta" kuru visi tikai cenšas apspiest pati nav nemaz tik balta un pūkaina. Bet ai kā gribas būt labam un jaukam kuram visi uzbrūk, kaut patiesībā tā nav. Tikai stiprs spēj atdzīt savas kļūdas, vārgulis izliekas, ka tādu nav...