Post by k on May 6, 2023 1:30:25 GMT 3
iepazishanas skandali
kopija no delfi
Pirms pāris nedēļām, reaģējot uz MVP rakstu, kurā bijušās audzēknes stāstīja par viņa personības ēnas pusēm, basketbola treneris Andris Steļmahs pārtrauca klusēšanu. Viņš agresīvi noliedza viņam izteiktās apsūdzības, un pagājušajā nedēļā to pašu krietni zemākos toņos atkārtoja televīzijas kameru priekšā. Šāda trenera rīcība pamudinājusi runāt arī citas meitenes, turklāt vairums no viņām gatavas izteikties publiski un nevairoties atklāt savu identitāti.
Iztraucēja klauvējieni pie durvīm
Andris Steļmahs intervijā medijiem uzsvēra, ka attiecības nav sākušās līdz pat Ievas Tīmanes (iepriekšējā rakstā minēta kā Zane) pilngadībai, turklāt pēc 18 gadu sasniegšanas viņu sociālajos tīklos uzrunājusi pati meitene. Ieva sarunā ar MVP par to vien pasmaida un parāda Steļmaha nosūtīto ziņu instagramā pāris mēnešus pēc viņas 18. dzimšanas dienas: "Labrīt Ieva! Pēc gada un 171 dienas laikam nevaru iedomāties labāku rītu un dienas sākumu par šo". Ieva skaidro, ka pēc attiecību pirmā posma izbeigšanas bija Andri nobloķējusi sociālajos tīklos, lai nebūtu nekādu kontaktu iespējas. Taču, kad viņai apritēja 18 gadi, Ieva nolēma, ka viņas sociālo tīklu profilos nebūs neviena nobloķēta cilvēka. Steļmahs to bija pamanījis un atrakstīja.
Atgriežoties attiecību sākumposmā, Ieva atklāj, ka pirmais skūpsts bijis jau turpceļā uz Zviedriju, taču tam nav bijis liecinieku. "Turpceļā kopā ar komandu vērojām vakara priekšnesumu, un viņš pārējo klātbūtnē pieskārās manai kājai. Tobrīd nezināju, ko darīt. Vēlāk viņš mani pasauca laukā no kajītes – tas nebija nekas neparasts, jo viņš bieži mūs izsauca uz individuālām pārrunām. Taču tad Andris sāka stāstīt par savām jūtām. Skūpsts pārsteidza. Man tā bija pirmā reize, teicu, ka nekad neesmu to darījusi. Neatceros, vai bija patīkami, bet tas ilga vairākas minūtes. Tad devāmies atpakaļ uz savām kajītēm. Bet no rīta pamanīju, ka viņš ik pa laikam skatās uz mani. Kad jau bijām Zviedrijā, viņš kādā brīdī pasauca mani un prasīja, vai jūtos OK. Atbildēju, ka jā," notikumus rekonstruē Ieva.
"Zviedrijā nakšņojām skolas klasē. Kad no rīta pamodāmies, viena komandas biedrene teica, ka treneris naktī esot vērojis Ievu. Tolaik vēl neko nezinājām, mums bija tikai aizdomas," atceras Ievas tā laika komandas biedrene Paula Poldsepa.
Epizode no mājupceļa, kad treneris Steļmahs liecinieku klātbūtnē skūpstījies ar savu audzēkni, jau aprakstīta iepriekšējā materiālā. "Es to atceros tā, it kā tas būtu noticis vakar. Atceros pat to, kas viņiem abiem bija mugurā," stāsta Paula. "Manuprāt, viņa draugs Eduards atnāca un aizvilka viņu prom, jo pēc tam treneri tajā vakarā vairs neredzējām. Tāpat arī Ievu. Mēs, bariņš meiteņu, palikām un runājām par to, kas tikko bija noticis. Par notikušo runāja viss kuģis, tādēļ nākamajā dienā kajītē tika sarīkota sapulce. Andris skaidroja, kāpēc tā noticis, un attaisnoja savu rīcību, lai mēs par to nestāstītu vecākiem."
MVP sazinājās ar Steļmaha draugu Eduardu Zeļenko, kurš apšauba meiteņu stāstīto. "Tolaik braucu līdzi, jo meitenes vēl bija jaunas, atradās svešā valstī un vecāki ne vienmēr bija līdzi. Pārrunāju ar Andri un secinājām, ka arī toreiz, 2014. gada maijā, es biju uz prāmja. Taču manā klātbūtnē nekas tāds nenotika, es neko nemanīju, varbūt pa nakti... Vai es viņu aizvedu uz kajīti? Domāju, ka tā noteikti nebija. Visas spēles un turnīru Andris aizvadīja profesionāli un godprātīgi," uzsver Eduards.
Aptuveni nedēļu pēc atgriešanās no turnīra Zviedrijā Ievai apritēja 15 gadi. Dzimšanas dienas rītā viņai par izbrīnu Ievu pamodināja treneris. "Viņš bija atnesis ziedus un dāvanu – ķēdīti ar basketbola bumbu un grozu. Piecēlos un mēs kopā ar vecākiem paēdām brokastis. Vienu gan atceros – tas šķita neveikli. Mani vecāki tolaik vēl neko nezināja," skaidro Ieva.
Vēlāk todien viesu namā notika meitenes dzimšanas dienas svinības, uz kurām bija uzaicinātas arī komandas biedrenes un treneris. Kad pēc ballītes visi devās prom, Steļmahs piedāvājies aizvest jubilāri mājās. "Pa ceļam apstājāmies, un tā bija pirmā reize, kad viņš aiztika manas intīmās vietas," stāsta Ieva. Paula piebilst: "Labi atceros to dzimšanas dienu. Šķita nedaudz dīvaini, ka Andris jau mēnesi iepriekš gatavoja dāvanu un bija tik satraukts. Tas bija milzīgs plakāts ar Ievas bildēm kopš agras bērnības un dažādiem tekstiem."
Tas bija pirmais mēģinājums pārgulēt, taču to iztraucēja Pētera klauvējieni pie durvīm.
Tam sekoja brauciens uz turnīru Francijā, kur meitenes sākotnēji pašas sadalījās pa dzīvesvietām, taču Steļmahs iejaucās, lai varētu izkārtotu mitināšanos vienā mājiņā ar Ievu un vēl divām meitenēm. Arī Francijā treneris sauca Ievu uz savu istabiņu parunāties, bet, ceļojot ar autobusu, kur komanda ērtību labad nakti pārlaida uz grīdas, Steļmahs gulējis blakus un glāstījis savas audzēknes roku.
Par attiecībām starp treneri un meitu Ievas vecāki uzzināja vasarā, atbrauca pakaļ uz nometni Džūkstē un aizveda viņu mājās. Paula atceras komandas biedreņu stāstīto, ka treneris pēc tam sēdējis uz kāpnēm, bet meitenes no sporta zāles redzējušas, kā viens no Andra draugiem Pēteris Skrabis viņu iepļaukājis. Pētera vārds uzpeld arī stāstā no 2015. gada maija. Tolaik Ieva jau spēlēja BJBS "Rīga/Rīdzene" komandā, un turnīra laikā Jūrmalā kādu vakaru saņēma īsziņu no Steļmaha, kurš aicināja viņu uz savu istabu sporta namā "Kurši".
"Sagaidīju, kad istabas biedrene aizmigs un aizgāju pie viņa. Neatceros, vai viņš toreiz bija iereibis, bet mēs sākām skūpstīties. Tas bija pirmais mēģinājums pārgulēt, taču to iztraucēja Pētera klauvējieni pie durvīm. Pāris minūtes durvis netika atvērtas, tad Andris viņu ielaida un jau pēc pāris minūtēm Pēteris aizmiga, jo bija krietni iedzēris. Netceros, cik ilgi vēl paliku, bet šķiet, ka devos prom ap 4-5 no rīta," stāsta Ieva, kurai tobrīd bija 15 gadi.
Sarunā ar MVP Skrabis norāda, ka minētās epizodes neatceras, bet, runājot par alkohola lietošanu atzīst, ka pilnībā to noliegt būtu neadekvāti. "Dažos turnīros bija banketi, taču tas netraucēja nākamajā dienā būt gataviem strādāt. Pārmērīga alkohola lietošana nekad nav notikusi. Jā, ir bijušas reizes, kad vēlāk atgriežamies no pusdienām, bet tas nav traucējis darbam." Vaicāts par to, vai Andrim un Ievai bijušas attiecības līdz meitenes pilngadībai, atbild: "Ja es neko neesmu redzējis, tad ir grūti pateikt – jā vai nē. Katrā ziņā es neko tādu nemanīju."
Nespēja iztēloties, ka spētu pateikt nē un aiziet
Kad meitene pārgāja uz BJBS "Rīga/Rīdzene", abi kādu laiku nebija sazinājušies, bet tad atsāka komunicēt un ik pa laikam slepus satikās. Lai nodrošinātu sev "alibi", tika iesaistīta arī Ievas labākā draudzene, kura meitenes vecākiem stāstīja, ka Ieva ciemojas pie viņas. "Kādu reizi bijām arī uz kino, tomēr pārsvarā randiņi notika automašīnā. Tolaik man šķita, ka tā ir mīlestība. Lai gan pirms tam man nebija sajūtas, ka viņš man patīk. Treneris man bija atzinies savās jūtās, un viņš tomēr bija autoritāte. Treniņos pavadīju vairāk laika nekā mājās, ar viņu kontaktējos biežāk nekā ar vecākiem. Biju pārliecināta, ka arī es viņu mīlu, ka man nevienu citu nevajag, ka viņš man ir īstais cilvēks, ar ko jābūt kopā."
Pirmais attiecību posms noslēdzās, kad Ievai bija apmēram 16 ar pusi gadu. Viņa vairs precīzi neatceras, kas tieši pielika punktu, taču, iespējams, par viņu attiecībām atkal bija uzzinājuši vecāki. Tas bija posms, kad vecāki meitai atņēma telefonu un pat neļāva iziet no mājas. "Šķiet, ka tā arī viss pēkšņi beidzās. Man lika uzrakstīt īsziņu, ka tas ir viss."
Pusotra gada laikā līdz savai pilngadībai Ieva bieži aizdomājās, ka, iespējams, viņai tomēr jābūt kopā ar Andri. Kad pēc 18 gadu sasniegšanas Steļmahs viņu atkal uzrunāja, Ieva piekrita satikties. "Sākumā mammai to neteicu, bet, kad augustā atgriezos no Vācijas un pateicu, viņa to uzreiz nespēja pieņemt. Teicu, ka tagad man ir 18 gadi un varu rīkoties kā gribu. Viņa piebilda – ja reiz dzīvo pie mums, tad vakarā jābūt mājās. Vakarā aizrakstīju mammai, ka nebūšu, bet nākamajā rītā viņa man uzrakstīja, ka varu savākt mantas. Iespītējos un tā arī izdarīju."
'Bijām jaunas un dumjas, bet viņam bija jāsaprot...' Steļmaha stāstu papildina jaunas liecības
Foto: LETA
Kopš tā laika Ieva kopā ar Andri nodzīvoja četrus gadus, kas ir solīds attiecību laika periods. Uz jautājumu, vai viņai ar Andri bijis labi, Ieva atzīst, ka, dzīvojot kopā, sapratusi, cik viņi tomēr ir atšķirīgi. "Andris ļoti mīl kārtību, viņš ir ļoti pedantisks, un tas radīja grūtības. Taču šajā laika posmā mēs patiesībā ļoti reti bijām mājās. Viņam visu dienu bija treniņi, bet es mācījos augstskolā un strādāju. Bija periodi, kad viņš uz mani apvainojās un varēja trīs dienas ar mani nerunāt, bet tad vienā dienā pēkšņi viss atkal bija kārtībā. Katru reizi to pārdzīvoju, taču īsti nebija neviena, kam par to pastāstīt. Tās tomēr nebija klasiskas attiecības, par kurām tavi tuvinieki priecājas."
Vairāk laika mājās abiem kopā nācās pavadīt pandēmijas laikā, kas 2021. gada maija vidū beidzās ar kāzām. "Daudz biju par to domājusi – vajag vai nevajag precēties. Pie sevis prātoju – ja neapprecēšu viņu, ko tad es darīšu? Viņš taču tik ilgi ir mani mīlējis, bet es tagad visu pametīšu? Nespēju iztēloties, ka spētu pateikt nē un aiziet. Tikai tagad to saistu ar faktu, ka attiecības sākās jau ļoti agrā vecumā," secina Ieva.
"Kāpēc runāju tikai tagad? Tolaik par to nemaz neaizdomājos. Biju pārliecināta, ka tās ir attiecības, ko gribu, ka vēlēšos tās turpināt arī tad, kad būšu pilngadīga, ka tās būs ilgstošas," skaidro meitene. "Kad satikāmies ar viņa draugiem, tad, protams, varēja just vecuma atšķirību, bija tāda neveiklības sajūta. Taču man tolaik bija jautri – tie bija pieauguši cilvēki, ar kuriem varēju ietusēt."
Nemaz negribu iedziļināties, kas tur bija, tas nav mana amata aprakstā.
Tikmēr Steļmaha bērnības draugs Eduards, kurš kāzās bija vedējtēvs, noliedz, ka Andrim ar Ievu būtu bijušas attiecības pirms viņas pilngadības. "Domāju, ka līdz pilngadībai nekas nebija. Ja kaut kas būtu bijis, viņš būtu man to izstāstījis, jo esam diezgan tuvi," saka Eduards. "Viņš visu mūžu veltījis basketbolam, bet tagad pāris nedēļu laikā cilvēka karjera un dzīve tiek norakta. Tas ir absurdi. Pazīstu viņu kopš vidusskolas, un neko sliktu neesmu varējis par viņu pateikt. Nevaru pat iedomāties, kuri to varētu. Meitenes joprojām ir jaunas un ietekmējamas. Man radies priekšstats, ka tā ir kaut kāda nomelnošanas kampaņa. Nezinu, kurš tajā ir ieinteresēts, iespējams, pie vainas ir greizsirdība vai skaudība."
MVP sazinājās ar Jūrmalas Sporta skolas direktora vietnieci Irinu Medvedevu, kura šo amatu ieņēma arī 2014. gadā. Viņa stāsta, ka par trenera un audzēknes tā laika attiecībām neko konkrēti nezinot. "Zinu tikai to, ka vecāki kaut ko runāja, taču nekādu dokumentu nebija. Andri zināju kā darba cilvēku, tikai tagad dzirdu par viņu visādas lietas. Nezinu, vai tās muļķības vai nav muļķības. Ar mani par to neviens nekad nav runājis, nekādas vēstules nebija, vecāki pie manis nenāca. Vai varētu būt, ka to vienkārši nezinu? Dzirdēju, ka runas pilsētā klīda, taču ne no meitenes, ne no viņas vecākiem nekādas informācijas nebija. Kāpēc tad vecāki nenāca vai neuzrakstīja sporta skolai? Tagad tas ir tik nepatīkami un grūti... Nemaz negribu iedziļināties, kas tur bija, tas nav mana amata aprakstā," piebilst Medvedeva.
No draudzenes par nodevēju
Savā paziņojumā Steļmahs kategoriski noliedzis arī mobinga gadījumus, uzsverot, ka "bērnu vecāki vienmēr ir izmantojuši iespējas pierakstīt bērnus pie citiem treneriem, ja viņiem nav paticis mans trenēšanas stils". Tagad Itālijā spēlējošās Luīzes Bērziņas (iepriekšējā rakstā minēta kā Liene) mamma Anita Birze norāda, ka viņas meitas pieredze bijusi skaudra. "Līdz tam draudzīgā komanda, kas tiešām tika veidota kā komanda, pēkšņi pārtrauca pat sveicināties. Mēģinot izprast situāciju, labākās draudzenes no bijušās komandas pavēstīja, ka treneris aizliedzis satikties, sveicināties un pat komunicēt ar viņu sociālajos tīklos. Meitenes, kas līdz šim treniņos, nometnēs un sacensībās kopā pavadīja lielāko daļu sava ārpusskolas laika, vairs nedrīkstēja savā starpā sazināties. Iepriekš tik pieklājīgās meitenes pēkšņi arī man pagāja garām nesveicinoties. Vai tiešām tā ir pedagoga cienīga rīcība?"
Pēc iepriekšējā raksta publicēšanas ar autoru sazinājās vēl viena bijusī Steļmaha audzēkne, kura bija gatava padalīties ar savu pieredzi. Šoreiz gan anonīmi. Viņas stāsts risinās aptuveni pusotru gadu pirms Bērziņas aiziešanas no Jūrmalas komandas. Meitenes vecāki tolaik interesējās, kāda ir pārejas procedūra, jo meita apsvēra iespēju mainīt skolu un mācīties Rīgā. Steļmahs par to bija uzzinājis un, lai gan meitene palika Jūrmalā, četrus mēnešus vēlāk paziņoja, ka vairs neuzticas viņai. Šā iemesla dēļ meitene tomēr izšķīrās pāriet uz citu komandu.
'Bijām jaunas un dumjas, bet viņam bija jāsaprot...' Steļmaha stāstu papildina jaunas liecības
Foto: LETA
"Viņš ir labs menedžeris un organizators. Man nebija pretenziju arī pret treniņu procesu. Taču tas, kas notika pēc manas aiziešanas... Kad devos prom, uzrakstīju meitenēm paldies par gadiem, kuru laikā viņas man bija tuvas, un izteicu cerību, ka uzturēsim draudzīgas attiecības arī turpmāk. Sākotnēji arī viņas man novēlēja veiksmi. Taču trīs dienas vēlāk skolā, kur mācījos kopā ar lielu daļu bijušo komandas biedreņu, mani sāka ignorēt. Ko tādu es biju izdarījusi? Kad gāju prom, neko sliktu par treneri neteicu, bet viņš noskaņoja meitenes pret mani," joprojām neizpratnē ir Steļmaha bijusī audzēkne. "Uzreiz to neuzzināju, bet pēc laika viena no meitenēm pastāstīja, ka treneris teicis – ja viņas ar mani komunicēs, tad droši var atnest formu un doties prom."
"Kad vēlāk spēlēju pret bijušo komandu, treneris bļāva, lai meitenes mani sedz īpaši cieši. No tribīnēm to dzirdēja komandas biedreņu vecāki. Manis pašas vecāki redzēja arī epizodi, kad piegāju pie bijušajām komandas biedrenēm aprunāties, bet, trenerim uz viņām paskatoties, meitenes piecēlās un aizgāja prom. Mani vecāki tos laikus atceras ar šausmām," atklāj meitene, piebilstot, ka viņai joprojām esot bail no Steļmaha. "Kāpēc viņš tā izrīkojās? Tolaik jutos emocionāli sagrauta, jo draudzenes no manis novērsās."
Lai gan pats Steļmahs intervijās akcentē, ka kontaktu uzturēšana ar bijušajām audzēknēm bijusi ierasta parādība, konkrētās meitenes gadījumā treneris rīkojies gluži pretēji. "Viņš uz mani pat neskatījās, bet citu acīs kļuvu par nodevēju. Kāpēc? Tas taču nebija nekāds noziegums. Bijuši tik daudzi gadījumi, kad spēlētājas dažādu apstākļu dēļ maina komandas, nesaskaroties ar šādām problēmām. Viena no spēlētājām man pastāstīja, ka ģērbtuvēs viņš mudinājis meitenes darīt visu iespējamo, lai liktu man saprast, kādu kļūdu esmu pieļāvusi aizejot. Iespējams, man tolaik vajadzēja rīkoties citādi, taču nezināju, ko iesākt, biju jau citā sporta skolā. Tagad vairs neko nepierādīšu, nealkstu atriebties, taču vēlos padalīties ar savu stāstu un iedrošināt arī citus, kam bijusi līdzīga pieredze," skaidro meitene, kura drīz pēc pārejas emocionālā stāvokļa dēļ pameta basketbolu, lai gan labprāt būtu to spēlējusi vēl šodien.
Esot pārāk daudz trokšņa, treneris varot izdarīt pašnāvību un tad viņas būs vainīgas.
"Liekot roku uz sirds, publiski norādu uz to, ka nekad uz spēli vai treniņu neesmu ieradies alkohola reibumā. Gadījumi, par kuriem tiek runāts rakstā ir bijuši bezmiega vai man izrakstītu medikamentu lietošanas ietekmē, ko varu pierādīt vajadzības gadījumā," savā paziņojumā raksta Steļmahs. Paula apgalvo, ka treniņos viņa Andri iereibušu neatceras, taču turnīros tas gadījies regulāri. "Spilgtākās atmiņas ir no pēdējās dienas turnīrā Liepājā, kad minūtes pārtraukumā nespēju viņam nostāvēt blakus. Viņš bija tā pārsmaržojies, un kombinācija ar alkohola smaku bija šķebinoša."
Arī Ieva piekrīt, ka turnīru laikā alkohola lietošana notika regulāri. "Kad man jau bija 18 gadi, pati piedalījos šajos treneru tusiņos. Viens atved melno balzamu, otrs – "Vana Tallinn" liķieri, un viss notiek. Bet, kad braucām tusēt, meitenes viesnīcā palika vienas. Atceros, ka Maskavā viņš kopā ar draugu aizbrauca uz kaut kādu bāru, bet pie meitenēm neviens nepalika. Atgriezās naktī, kad visas jau gulēja. Tas nenotika katru reizi, taču nebija retums."
Nošķirt basketbola treneri no cilvēka
No 2019. līdz 2022. gadam Jūrmalas kluba rindās Latvijas Sieviešu basketbola līgā spēlēja Agnese Radziņa, kura šajā laikā pieredzēja dažādas trenera Steļmaha izprovocētas intrigas. "Kādā reizē viņš uzrakstīja komandas kapteinei īsziņu, lai paziņo komandas biedrenei, ka viņa nevarēšot spēlēt, jo nenāk uz treniņiem. Meitene raudāja, bet komandas kapteine paskaidroja, ka tas esot trenera lēmums. Kad viņa aizgāja runāt ar treneri, Steļmahs atbildēja, ka nekas tāds nav noticis un lai viņu neiepin meiteņu intrigās. "WhatsApp" sarakstē gan nebija problēmu noskaidrot, kurš bijis patiesais iniciators."
Radziņa sarunā ar MVP piebilst, ka parasti komandā bija viena vai divas spēlētājas, kuras dabūja ciest visvairāk. Tas sasaucas ar Ievas un Paulas stāstīto par pieredzēto 1999. gadā dzimušo meiteņu komandā. "No ārpuses izskatījāmies kā ģimene, bet iekšienē bija savstarpējais mobings, kuru treneris neapturēja. Viņš redzēja, kā mēs aprunājam divas meitenes, taču neiejaucās. Mums vispār bija divas grupiņas – Kauguri pret Majoriem," stāsta Paula, bet Ieva piebalso, ka Steļmahs saasināti uztvēris audzēkņu draudzību ar citu komandu spēlētājām. "Kad pārgāju uz Rīgu, man tas bija kultūršoks – pēkšņi varēju runāt, ar ko vien vēlos, uzvilkt spilgtas zeķes vai iedzert kolu. Un vairs nebija tā, ka treneris visu laiku ir blakus."
"Vēl pirms sāku spēlēt Jūrmalā, draudzējos ar meitenēm, un viena tuva draudzene bija teikusi, ka Steļmahs viņu treniņā pagrūdis un ka tagad viņa šādu attieksmi nepieļautu," atceras Radziņa. "Kādu dienu manu acu priekšā notika treniņš, un Steļmahs kādu meiteni atkal vainoja pie visām nebūšanām. Teica, ka viņa gana spēcīgi neatbloķē vai gana agresīvi neieņem vietu groza apakšā. Tad viņš nodemonstrēja, ar kādu spēku tas jādara, un meitene nokrita. Tas nebija izteikti agresīvi, taču bija skaidrs, ka, pielietojot tādu spēku, augumā mazākā un vieglākā meitene nokritīs. Viņa uz to nekādi nereaģēja. Izskatījās, ka meitene jau pieradusi pie tādām metodēm."
'Bijām jaunas un dumjas, bet viņam bija jāsaprot...' Steļmaha stāstu papildina jaunas liecības
Foto: Romāns Kokšarovs/F64
Iespējams, lai saprastu trenera un spēlētāju mijiedarbības dažādās šķautnes, ir vērts ieklausīties Steļmaha draugā Pēterī, kurš nereti bija klāt un palīdzēja treniņu darbā. Viņš uzsver, ka Andris strādājis pēc labākās sirdsapziņas. Protams, gadījis pateikt arī kādu skarbāku vārdu, taču tas nav bijis nekas ārkārtējs. "Nekāda varmācība nebija, treniņu process notika adekvāti. Ja salīdzinām ar to, kā savulaik treneri izturējās pret mums, tad attieksme bija nesalīdzināmi labāka."
Radziņa agrāk uzturēja draudzīgas attiecības arī ar pašreizējo audzēkņu vecākiem, bet pēdējā laikā ar tiem nav komunicējusi. "Apjautājos, kā jūtas manas draudzenes Jūrmalas komandā. Taču viņas nedrīkst publiski par to runāt, tāpat jau esot pārāk daudz trokšņa, treneris varot izdarīt pašnāvību un tad viņas būs vainīgas. Šķiet, ka meitenēm ir milzīga atbildības sajūta par šī pieaugušā vīrieša pašsajūtu un labbūtību. Domāju, ka tas parādās arī vecāku pozīcijā. Komandai ir panākumi, taču netiek nošķirtas Steļmaha spējas iemācīt basketbolu un viņa, maigi izsakoties, rakstura nepilnības. Viņi nespēj nošķirt basketbola treneri no ne īpaši laba cilvēka."
Jūrmalas Sporta skolas audzēkne Megija Vēvere, kura pati nav trenējusies pie Steļmaha, bet kopā ar viņa vadītajām komandām devusies uz Jaunatnes līgas spēlēm, atzīst, ka viņu pārsteigusi trenera pozīcija noliegt visas apsūdzības kā apmelojumus. "Viņš ieņem pozīciju, ka viss ir meli, baumas, intrigas. Taču Jūrmala ir maza pilsēta, visi visu zina, acis un ausis ir visur. Par viņu attiecībām savulaik runāja visā pilsētā."
Ārēji viņš bija tik rūpīgs un gādīgs, tāpēc vecāki viņam uzticējās. Bet neviens nezināja, kas notiek iekšienē, un mēs par to nestāstījām.
Protams, ir apgalvojumi, kurus šodien pierādīt ir praktiski neiespējami, taču piemērs ar krāpšanos, kas aizsāka šo skandālu, ir viegli pārbaudāms. Steļmahs turpina apgalvot, ka tā nebija krāpšanās, un uzsver, ka "jebkura komanda jebkurā līmenī tiecas uz rezultātu, jo tāda esot sistēma", un augsta līmeņa basketbolā šādas epizodes nav retums. MVP par šādu Steļmaha skaidrojumu apvaicājās cilvēkam, kurš Eiropas augstākā līmeņa basketbolu ikdienā pieredz, iespējams, visbiežāk un visniansētāk, nekā jebkurš cits Latvijā – ilggadējam ULEB sacensību tiesnesim Oļegam Latiševam – un viņa komentārs bija nepārprotams: tās ir pilnīgas muļķības, šādas metodes neesmu pieredzējis, šos video [ar spēlētāju samainīšanu pirms soda metieniem] man bija pretīgi skatīties, un nav taisnība, ka treneris šajā situācijā riskē ar tehnisko piezīmi – noteikumi tiesnesim šajā situācijā tādu opciju neparedz...
Taču taisnība Steļmaham varētu būt par tiekšanos uz rezultātu. Pēdējos piecos gados Vēvere dažādās līgās apkalpojusi spēles kā sekretariāta darbiniece, un sarunā ar MVP secina, ka mūsdienu vecāki ir ļoti tendēti uz rezultātu. "Gluži tāpat kā Andris, kurš jaunatnes trenerim ir pat pārāk tendēts uz uzvarām. Diemžēl vecāki uzvaras un rezultātu noliek augstāk par visu, neņemot vērā, ka basketbols lielākajai daļai ir brīvā laika pavadīšanas veids ārpus skolas. Rezultāts ir svarīgākais, par spīti līdzekļiem, ar kādiem tas tiek sasniegts."
Apliecinot tendenci, kāds aculiecinieks raksta autoram atstāsta nesen Jaunatnes līgas U12 vecuma grupas finālturnīrā pieredzēto, kur spēles informatoram vairākkārt nācies apsaukt vecākus, kuri lamājuši tiesnešus. Bet kādam viegli iereibušam vecākam pēc komandas trenera aicinājuma pat nācies pamest sporta zāli. "Stress, kas tādā veidā tiek nodots bērniem, ir prātam neaptverams. Ja bērns no dusmām par neizdošanos sāk sist vai raudāt, tas nav normāli. Pat pie +25 vecāks nespēj paklusēt un vienkārši izbaudīt panākumus. Tā vietā viņš par katru cenu vēlas, lai tieši viņa bērns dabū bumbu un iemet. Tad jau labāk šādā vecumā spēlēt vispār bez vecākiem..." Aizvadītajā nedēļas nogalē daļa vecāku un treneru nespēja samierināties ar Valmieras komandas uzvaru U15 vecuma grupā, jo tajā spēlējušas ukrainietes un vērtīgākās spēlētājas balvu ieguvusi viena no viņām...
Kāpēc par to jārunā?
"Man nepatīk cilvēki, kas iet pāri līķiem. Viņam bija tāda attieksme – ja neesi ar mani, tad esi pret mani," stāsta Steļmaha bijusī kolēģe, kura šoreiz nevēlējās runāt zem sava vārda. "Man viņš šķita nepatīkams cilvēks jau no paša sākuma. Taču saprotu, kāpēc daļa cilvēku viņu aizstāv – viņš vienmēr bijis ļoti labs orators, viņš labi manipulē ar cilvēkiem, mēģinot izcelties uz citu fona. Ja kāds no vecākiem viņam bija vajadzīgs, tad viņš glaimoja, ja nebija vajadzīgs, tad tā arī pateica sejā. Kad pašķīrās ar Ievu, tad runāja par pašnāvību, bet tā visa ir manipulēšana ar cilvēku sirdsapziņu un līdzjūtību."
"Emocionālā sabrukuma laikā viņš daudz runāja par Ievu," atceras Radziņa. "Tas notika vēl pirms kāzām. Tolaik viņš vadīja arī U16 izlases komandu, bet tik un tā nāca uz spēlēm. Kad bijām slikti nospēlējušas pret Daugavpili, viņš komandas sapulcē pilnā kaklā bļāva, ka atnācis par spīti tam, cik viņam slikti. Ka viņam bijis nervu sabrukums, uz mājām braukusi ātrā palīdzība un gribējusi vest uz slimnīcu. Ka mājās viņu ļoti gaida Ieva, bet tā vietā viņam jānāk pie mums un jākliedz, jo nemākam spēlēt basketbolu. Nesaprotu, kāpēc šajos stāstos iegūlās Ieva, bet jau tad viņš ļoti bieži nesaistīti piesauca viņu. Kad viņi izšķīrās, vismaz reizi nedeļā viņš mums stāstīja par viņu attiecībām un diezgan bieži raudāja. Tas bija tiešām traki... Ne ar vienu citu treneri šādas situācijas neesmu piedzīvojusi."
'Bijām jaunas un dumjas, bet viņam bija jāsaprot...' Steļmaha stāstu papildina jaunas liecības
Foto: LETA
Ievas pašreizējā dzīvesbiedre Rebeka Rozentāle nepiekrīt Steļmaham, kurš intervijā apgalvoja, ka šķiršanās no Ievas nebija agresīva. Viņa atstāsta epizodi, kad atvedusi Ievu parakstīt šķiršanās dokumentus, bet Andris viņai piedraudējis. "Viņu bija atvedusi māsa, jo viņš pats bija sadzēries. Ieva vēl bija iekšā un parakstīja papīrus, kad viņš ieraudzīja mani sēžam mašīnā. Viņš pienāca, iespēra pa auto un aplēja to ar dzērienu, teikdams, lai vācos prom no Jūrmalas. Aicināju viņu nomierināties, bet viņš man piesolīja sadot pa muti. Iekāpu automašīnā un izsaucu pašvaldības policiju. Kamēr policija vēl nebija ieradusies, viņš vairākas reizes tuvojās mašīnai. Bet, kad policija atbrauca, viņš turpināja bļaustīties līdz māsa pavilka viņu malā."
"Vēl nesen mamma man atgādināja, ka ārēji viņš bija īsts eņģelis," atceras Paula. "Nelaida uz turnīriem, ja bija nesekmīgas atzīmes, rīkoja kopīgus pasākumus un apdāvināja. Uzbūra ainiņu, kurā mēs visas esam kā māsas. Nezinu, varbūt viņam patika redzēt, kā mazas meitenes priecājas? Tagad šķiet, ka tā bija sava veida vienošanās. Ārēji viņš bija tik rūpīgs un gādīgs, tāpēc vecāki viņam uzticējās. Bet neviens nezināja, kas notiek iekšienē, un mēs par to nestāstījām. Varu iedomāties, kāda tolaik būtu apkārtējo reakcija, sak – ko jūs tur muldat, Andris ir tik jauks cilvēks un lielisks treneris!"
Šāda nostāja jūtama arī no pašreizējo audzēkņu vecāku puses, kuri vēstulē pauduši atbalstu Steļmaham. MVP izdevās sazināties ar Paulas Pētersones mammu Dainu Pētersoni, taču viņa izvēlējās komentārus nesniegt, jo "vēstulē viss esot pateikts". Tāpat viņa nebija gatava dalīties ar citu vecāku kontaktiem, kuri, iespējams, būtu gatavi runāt publiski.
Esmu saņēmusi ziņas no citām meitenēm, to skaitā nepazīstamām, kuras izteica atbalstu un pateicību, ka runāju par šo tēmu.
"Jau pie pirmās domas, kad saprata, ka viņam patīk 14 gadus veca meitene, viņam bija jāvēršas pēc palīdzības," pārliecināta Paula. "Tas nav normāli. Kāpēc viņš to nedarīja? Intervijās viņš stāsta, ka tolaik bija jauns un dumjš, bet viņam taču nebija 18 – viņam bija 28 gadi! Jaunas un dumjas tolaik bijām mēs, bet viņam bija jāsaprot, ka tas nav normāli..."
Paula pieļauj, ka Latvijas sportā ir vēl treneri ar līdzīgām nosliecēm, tāpēc uzskata, ka treneriem pirms darba uzsākšanas ar jaunām meitenēm būtu jāveic psiholoģiskais tests. Tas ir briesmīgi, un tas galvenais ir iemesls, kāpēc es par to runāju, viņa piebilst.
"Arī es varēju vienkārši pateikt – tas bija sen, lieciet mani mierā," saka Ieva. "Taču esmu saņēmusi ziņas no citām meitenēm, to skaitā nepazīstamām, kuras izteica atbalstu un pateicību, ka runāju par šo tēmu. Tās ir nepilngadīgas meitenes, kuras saskārušās ar uzmanību no gados vecāku vīriešu puses. Daudzas nemaz nezināja, pie kā šādās situācijās vērsties. Tikai kauns, neziņa un vainas sajūta..."
kopija no delfi
Pirms pāris nedēļām, reaģējot uz MVP rakstu, kurā bijušās audzēknes stāstīja par viņa personības ēnas pusēm, basketbola treneris Andris Steļmahs pārtrauca klusēšanu. Viņš agresīvi noliedza viņam izteiktās apsūdzības, un pagājušajā nedēļā to pašu krietni zemākos toņos atkārtoja televīzijas kameru priekšā. Šāda trenera rīcība pamudinājusi runāt arī citas meitenes, turklāt vairums no viņām gatavas izteikties publiski un nevairoties atklāt savu identitāti.
Iztraucēja klauvējieni pie durvīm
Andris Steļmahs intervijā medijiem uzsvēra, ka attiecības nav sākušās līdz pat Ievas Tīmanes (iepriekšējā rakstā minēta kā Zane) pilngadībai, turklāt pēc 18 gadu sasniegšanas viņu sociālajos tīklos uzrunājusi pati meitene. Ieva sarunā ar MVP par to vien pasmaida un parāda Steļmaha nosūtīto ziņu instagramā pāris mēnešus pēc viņas 18. dzimšanas dienas: "Labrīt Ieva! Pēc gada un 171 dienas laikam nevaru iedomāties labāku rītu un dienas sākumu par šo". Ieva skaidro, ka pēc attiecību pirmā posma izbeigšanas bija Andri nobloķējusi sociālajos tīklos, lai nebūtu nekādu kontaktu iespējas. Taču, kad viņai apritēja 18 gadi, Ieva nolēma, ka viņas sociālo tīklu profilos nebūs neviena nobloķēta cilvēka. Steļmahs to bija pamanījis un atrakstīja.
Atgriežoties attiecību sākumposmā, Ieva atklāj, ka pirmais skūpsts bijis jau turpceļā uz Zviedriju, taču tam nav bijis liecinieku. "Turpceļā kopā ar komandu vērojām vakara priekšnesumu, un viņš pārējo klātbūtnē pieskārās manai kājai. Tobrīd nezināju, ko darīt. Vēlāk viņš mani pasauca laukā no kajītes – tas nebija nekas neparasts, jo viņš bieži mūs izsauca uz individuālām pārrunām. Taču tad Andris sāka stāstīt par savām jūtām. Skūpsts pārsteidza. Man tā bija pirmā reize, teicu, ka nekad neesmu to darījusi. Neatceros, vai bija patīkami, bet tas ilga vairākas minūtes. Tad devāmies atpakaļ uz savām kajītēm. Bet no rīta pamanīju, ka viņš ik pa laikam skatās uz mani. Kad jau bijām Zviedrijā, viņš kādā brīdī pasauca mani un prasīja, vai jūtos OK. Atbildēju, ka jā," notikumus rekonstruē Ieva.
"Zviedrijā nakšņojām skolas klasē. Kad no rīta pamodāmies, viena komandas biedrene teica, ka treneris naktī esot vērojis Ievu. Tolaik vēl neko nezinājām, mums bija tikai aizdomas," atceras Ievas tā laika komandas biedrene Paula Poldsepa.
Epizode no mājupceļa, kad treneris Steļmahs liecinieku klātbūtnē skūpstījies ar savu audzēkni, jau aprakstīta iepriekšējā materiālā. "Es to atceros tā, it kā tas būtu noticis vakar. Atceros pat to, kas viņiem abiem bija mugurā," stāsta Paula. "Manuprāt, viņa draugs Eduards atnāca un aizvilka viņu prom, jo pēc tam treneri tajā vakarā vairs neredzējām. Tāpat arī Ievu. Mēs, bariņš meiteņu, palikām un runājām par to, kas tikko bija noticis. Par notikušo runāja viss kuģis, tādēļ nākamajā dienā kajītē tika sarīkota sapulce. Andris skaidroja, kāpēc tā noticis, un attaisnoja savu rīcību, lai mēs par to nestāstītu vecākiem."
MVP sazinājās ar Steļmaha draugu Eduardu Zeļenko, kurš apšauba meiteņu stāstīto. "Tolaik braucu līdzi, jo meitenes vēl bija jaunas, atradās svešā valstī un vecāki ne vienmēr bija līdzi. Pārrunāju ar Andri un secinājām, ka arī toreiz, 2014. gada maijā, es biju uz prāmja. Taču manā klātbūtnē nekas tāds nenotika, es neko nemanīju, varbūt pa nakti... Vai es viņu aizvedu uz kajīti? Domāju, ka tā noteikti nebija. Visas spēles un turnīru Andris aizvadīja profesionāli un godprātīgi," uzsver Eduards.
Aptuveni nedēļu pēc atgriešanās no turnīra Zviedrijā Ievai apritēja 15 gadi. Dzimšanas dienas rītā viņai par izbrīnu Ievu pamodināja treneris. "Viņš bija atnesis ziedus un dāvanu – ķēdīti ar basketbola bumbu un grozu. Piecēlos un mēs kopā ar vecākiem paēdām brokastis. Vienu gan atceros – tas šķita neveikli. Mani vecāki tolaik vēl neko nezināja," skaidro Ieva.
Vēlāk todien viesu namā notika meitenes dzimšanas dienas svinības, uz kurām bija uzaicinātas arī komandas biedrenes un treneris. Kad pēc ballītes visi devās prom, Steļmahs piedāvājies aizvest jubilāri mājās. "Pa ceļam apstājāmies, un tā bija pirmā reize, kad viņš aiztika manas intīmās vietas," stāsta Ieva. Paula piebilst: "Labi atceros to dzimšanas dienu. Šķita nedaudz dīvaini, ka Andris jau mēnesi iepriekš gatavoja dāvanu un bija tik satraukts. Tas bija milzīgs plakāts ar Ievas bildēm kopš agras bērnības un dažādiem tekstiem."
Tas bija pirmais mēģinājums pārgulēt, taču to iztraucēja Pētera klauvējieni pie durvīm.
Tam sekoja brauciens uz turnīru Francijā, kur meitenes sākotnēji pašas sadalījās pa dzīvesvietām, taču Steļmahs iejaucās, lai varētu izkārtotu mitināšanos vienā mājiņā ar Ievu un vēl divām meitenēm. Arī Francijā treneris sauca Ievu uz savu istabiņu parunāties, bet, ceļojot ar autobusu, kur komanda ērtību labad nakti pārlaida uz grīdas, Steļmahs gulējis blakus un glāstījis savas audzēknes roku.
Par attiecībām starp treneri un meitu Ievas vecāki uzzināja vasarā, atbrauca pakaļ uz nometni Džūkstē un aizveda viņu mājās. Paula atceras komandas biedreņu stāstīto, ka treneris pēc tam sēdējis uz kāpnēm, bet meitenes no sporta zāles redzējušas, kā viens no Andra draugiem Pēteris Skrabis viņu iepļaukājis. Pētera vārds uzpeld arī stāstā no 2015. gada maija. Tolaik Ieva jau spēlēja BJBS "Rīga/Rīdzene" komandā, un turnīra laikā Jūrmalā kādu vakaru saņēma īsziņu no Steļmaha, kurš aicināja viņu uz savu istabu sporta namā "Kurši".
"Sagaidīju, kad istabas biedrene aizmigs un aizgāju pie viņa. Neatceros, vai viņš toreiz bija iereibis, bet mēs sākām skūpstīties. Tas bija pirmais mēģinājums pārgulēt, taču to iztraucēja Pētera klauvējieni pie durvīm. Pāris minūtes durvis netika atvērtas, tad Andris viņu ielaida un jau pēc pāris minūtēm Pēteris aizmiga, jo bija krietni iedzēris. Netceros, cik ilgi vēl paliku, bet šķiet, ka devos prom ap 4-5 no rīta," stāsta Ieva, kurai tobrīd bija 15 gadi.
Sarunā ar MVP Skrabis norāda, ka minētās epizodes neatceras, bet, runājot par alkohola lietošanu atzīst, ka pilnībā to noliegt būtu neadekvāti. "Dažos turnīros bija banketi, taču tas netraucēja nākamajā dienā būt gataviem strādāt. Pārmērīga alkohola lietošana nekad nav notikusi. Jā, ir bijušas reizes, kad vēlāk atgriežamies no pusdienām, bet tas nav traucējis darbam." Vaicāts par to, vai Andrim un Ievai bijušas attiecības līdz meitenes pilngadībai, atbild: "Ja es neko neesmu redzējis, tad ir grūti pateikt – jā vai nē. Katrā ziņā es neko tādu nemanīju."
Nespēja iztēloties, ka spētu pateikt nē un aiziet
Kad meitene pārgāja uz BJBS "Rīga/Rīdzene", abi kādu laiku nebija sazinājušies, bet tad atsāka komunicēt un ik pa laikam slepus satikās. Lai nodrošinātu sev "alibi", tika iesaistīta arī Ievas labākā draudzene, kura meitenes vecākiem stāstīja, ka Ieva ciemojas pie viņas. "Kādu reizi bijām arī uz kino, tomēr pārsvarā randiņi notika automašīnā. Tolaik man šķita, ka tā ir mīlestība. Lai gan pirms tam man nebija sajūtas, ka viņš man patīk. Treneris man bija atzinies savās jūtās, un viņš tomēr bija autoritāte. Treniņos pavadīju vairāk laika nekā mājās, ar viņu kontaktējos biežāk nekā ar vecākiem. Biju pārliecināta, ka arī es viņu mīlu, ka man nevienu citu nevajag, ka viņš man ir īstais cilvēks, ar ko jābūt kopā."
Pirmais attiecību posms noslēdzās, kad Ievai bija apmēram 16 ar pusi gadu. Viņa vairs precīzi neatceras, kas tieši pielika punktu, taču, iespējams, par viņu attiecībām atkal bija uzzinājuši vecāki. Tas bija posms, kad vecāki meitai atņēma telefonu un pat neļāva iziet no mājas. "Šķiet, ka tā arī viss pēkšņi beidzās. Man lika uzrakstīt īsziņu, ka tas ir viss."
Pusotra gada laikā līdz savai pilngadībai Ieva bieži aizdomājās, ka, iespējams, viņai tomēr jābūt kopā ar Andri. Kad pēc 18 gadu sasniegšanas Steļmahs viņu atkal uzrunāja, Ieva piekrita satikties. "Sākumā mammai to neteicu, bet, kad augustā atgriezos no Vācijas un pateicu, viņa to uzreiz nespēja pieņemt. Teicu, ka tagad man ir 18 gadi un varu rīkoties kā gribu. Viņa piebilda – ja reiz dzīvo pie mums, tad vakarā jābūt mājās. Vakarā aizrakstīju mammai, ka nebūšu, bet nākamajā rītā viņa man uzrakstīja, ka varu savākt mantas. Iespītējos un tā arī izdarīju."
'Bijām jaunas un dumjas, bet viņam bija jāsaprot...' Steļmaha stāstu papildina jaunas liecības
Foto: LETA
Kopš tā laika Ieva kopā ar Andri nodzīvoja četrus gadus, kas ir solīds attiecību laika periods. Uz jautājumu, vai viņai ar Andri bijis labi, Ieva atzīst, ka, dzīvojot kopā, sapratusi, cik viņi tomēr ir atšķirīgi. "Andris ļoti mīl kārtību, viņš ir ļoti pedantisks, un tas radīja grūtības. Taču šajā laika posmā mēs patiesībā ļoti reti bijām mājās. Viņam visu dienu bija treniņi, bet es mācījos augstskolā un strādāju. Bija periodi, kad viņš uz mani apvainojās un varēja trīs dienas ar mani nerunāt, bet tad vienā dienā pēkšņi viss atkal bija kārtībā. Katru reizi to pārdzīvoju, taču īsti nebija neviena, kam par to pastāstīt. Tās tomēr nebija klasiskas attiecības, par kurām tavi tuvinieki priecājas."
Vairāk laika mājās abiem kopā nācās pavadīt pandēmijas laikā, kas 2021. gada maija vidū beidzās ar kāzām. "Daudz biju par to domājusi – vajag vai nevajag precēties. Pie sevis prātoju – ja neapprecēšu viņu, ko tad es darīšu? Viņš taču tik ilgi ir mani mīlējis, bet es tagad visu pametīšu? Nespēju iztēloties, ka spētu pateikt nē un aiziet. Tikai tagad to saistu ar faktu, ka attiecības sākās jau ļoti agrā vecumā," secina Ieva.
"Kāpēc runāju tikai tagad? Tolaik par to nemaz neaizdomājos. Biju pārliecināta, ka tās ir attiecības, ko gribu, ka vēlēšos tās turpināt arī tad, kad būšu pilngadīga, ka tās būs ilgstošas," skaidro meitene. "Kad satikāmies ar viņa draugiem, tad, protams, varēja just vecuma atšķirību, bija tāda neveiklības sajūta. Taču man tolaik bija jautri – tie bija pieauguši cilvēki, ar kuriem varēju ietusēt."
Nemaz negribu iedziļināties, kas tur bija, tas nav mana amata aprakstā.
Tikmēr Steļmaha bērnības draugs Eduards, kurš kāzās bija vedējtēvs, noliedz, ka Andrim ar Ievu būtu bijušas attiecības pirms viņas pilngadības. "Domāju, ka līdz pilngadībai nekas nebija. Ja kaut kas būtu bijis, viņš būtu man to izstāstījis, jo esam diezgan tuvi," saka Eduards. "Viņš visu mūžu veltījis basketbolam, bet tagad pāris nedēļu laikā cilvēka karjera un dzīve tiek norakta. Tas ir absurdi. Pazīstu viņu kopš vidusskolas, un neko sliktu neesmu varējis par viņu pateikt. Nevaru pat iedomāties, kuri to varētu. Meitenes joprojām ir jaunas un ietekmējamas. Man radies priekšstats, ka tā ir kaut kāda nomelnošanas kampaņa. Nezinu, kurš tajā ir ieinteresēts, iespējams, pie vainas ir greizsirdība vai skaudība."
MVP sazinājās ar Jūrmalas Sporta skolas direktora vietnieci Irinu Medvedevu, kura šo amatu ieņēma arī 2014. gadā. Viņa stāsta, ka par trenera un audzēknes tā laika attiecībām neko konkrēti nezinot. "Zinu tikai to, ka vecāki kaut ko runāja, taču nekādu dokumentu nebija. Andri zināju kā darba cilvēku, tikai tagad dzirdu par viņu visādas lietas. Nezinu, vai tās muļķības vai nav muļķības. Ar mani par to neviens nekad nav runājis, nekādas vēstules nebija, vecāki pie manis nenāca. Vai varētu būt, ka to vienkārši nezinu? Dzirdēju, ka runas pilsētā klīda, taču ne no meitenes, ne no viņas vecākiem nekādas informācijas nebija. Kāpēc tad vecāki nenāca vai neuzrakstīja sporta skolai? Tagad tas ir tik nepatīkami un grūti... Nemaz negribu iedziļināties, kas tur bija, tas nav mana amata aprakstā," piebilst Medvedeva.
No draudzenes par nodevēju
Savā paziņojumā Steļmahs kategoriski noliedzis arī mobinga gadījumus, uzsverot, ka "bērnu vecāki vienmēr ir izmantojuši iespējas pierakstīt bērnus pie citiem treneriem, ja viņiem nav paticis mans trenēšanas stils". Tagad Itālijā spēlējošās Luīzes Bērziņas (iepriekšējā rakstā minēta kā Liene) mamma Anita Birze norāda, ka viņas meitas pieredze bijusi skaudra. "Līdz tam draudzīgā komanda, kas tiešām tika veidota kā komanda, pēkšņi pārtrauca pat sveicināties. Mēģinot izprast situāciju, labākās draudzenes no bijušās komandas pavēstīja, ka treneris aizliedzis satikties, sveicināties un pat komunicēt ar viņu sociālajos tīklos. Meitenes, kas līdz šim treniņos, nometnēs un sacensībās kopā pavadīja lielāko daļu sava ārpusskolas laika, vairs nedrīkstēja savā starpā sazināties. Iepriekš tik pieklājīgās meitenes pēkšņi arī man pagāja garām nesveicinoties. Vai tiešām tā ir pedagoga cienīga rīcība?"
Pēc iepriekšējā raksta publicēšanas ar autoru sazinājās vēl viena bijusī Steļmaha audzēkne, kura bija gatava padalīties ar savu pieredzi. Šoreiz gan anonīmi. Viņas stāsts risinās aptuveni pusotru gadu pirms Bērziņas aiziešanas no Jūrmalas komandas. Meitenes vecāki tolaik interesējās, kāda ir pārejas procedūra, jo meita apsvēra iespēju mainīt skolu un mācīties Rīgā. Steļmahs par to bija uzzinājis un, lai gan meitene palika Jūrmalā, četrus mēnešus vēlāk paziņoja, ka vairs neuzticas viņai. Šā iemesla dēļ meitene tomēr izšķīrās pāriet uz citu komandu.
'Bijām jaunas un dumjas, bet viņam bija jāsaprot...' Steļmaha stāstu papildina jaunas liecības
Foto: LETA
"Viņš ir labs menedžeris un organizators. Man nebija pretenziju arī pret treniņu procesu. Taču tas, kas notika pēc manas aiziešanas... Kad devos prom, uzrakstīju meitenēm paldies par gadiem, kuru laikā viņas man bija tuvas, un izteicu cerību, ka uzturēsim draudzīgas attiecības arī turpmāk. Sākotnēji arī viņas man novēlēja veiksmi. Taču trīs dienas vēlāk skolā, kur mācījos kopā ar lielu daļu bijušo komandas biedreņu, mani sāka ignorēt. Ko tādu es biju izdarījusi? Kad gāju prom, neko sliktu par treneri neteicu, bet viņš noskaņoja meitenes pret mani," joprojām neizpratnē ir Steļmaha bijusī audzēkne. "Uzreiz to neuzzināju, bet pēc laika viena no meitenēm pastāstīja, ka treneris teicis – ja viņas ar mani komunicēs, tad droši var atnest formu un doties prom."
"Kad vēlāk spēlēju pret bijušo komandu, treneris bļāva, lai meitenes mani sedz īpaši cieši. No tribīnēm to dzirdēja komandas biedreņu vecāki. Manis pašas vecāki redzēja arī epizodi, kad piegāju pie bijušajām komandas biedrenēm aprunāties, bet, trenerim uz viņām paskatoties, meitenes piecēlās un aizgāja prom. Mani vecāki tos laikus atceras ar šausmām," atklāj meitene, piebilstot, ka viņai joprojām esot bail no Steļmaha. "Kāpēc viņš tā izrīkojās? Tolaik jutos emocionāli sagrauta, jo draudzenes no manis novērsās."
Lai gan pats Steļmahs intervijās akcentē, ka kontaktu uzturēšana ar bijušajām audzēknēm bijusi ierasta parādība, konkrētās meitenes gadījumā treneris rīkojies gluži pretēji. "Viņš uz mani pat neskatījās, bet citu acīs kļuvu par nodevēju. Kāpēc? Tas taču nebija nekāds noziegums. Bijuši tik daudzi gadījumi, kad spēlētājas dažādu apstākļu dēļ maina komandas, nesaskaroties ar šādām problēmām. Viena no spēlētājām man pastāstīja, ka ģērbtuvēs viņš mudinājis meitenes darīt visu iespējamo, lai liktu man saprast, kādu kļūdu esmu pieļāvusi aizejot. Iespējams, man tolaik vajadzēja rīkoties citādi, taču nezināju, ko iesākt, biju jau citā sporta skolā. Tagad vairs neko nepierādīšu, nealkstu atriebties, taču vēlos padalīties ar savu stāstu un iedrošināt arī citus, kam bijusi līdzīga pieredze," skaidro meitene, kura drīz pēc pārejas emocionālā stāvokļa dēļ pameta basketbolu, lai gan labprāt būtu to spēlējusi vēl šodien.
Esot pārāk daudz trokšņa, treneris varot izdarīt pašnāvību un tad viņas būs vainīgas.
"Liekot roku uz sirds, publiski norādu uz to, ka nekad uz spēli vai treniņu neesmu ieradies alkohola reibumā. Gadījumi, par kuriem tiek runāts rakstā ir bijuši bezmiega vai man izrakstītu medikamentu lietošanas ietekmē, ko varu pierādīt vajadzības gadījumā," savā paziņojumā raksta Steļmahs. Paula apgalvo, ka treniņos viņa Andri iereibušu neatceras, taču turnīros tas gadījies regulāri. "Spilgtākās atmiņas ir no pēdējās dienas turnīrā Liepājā, kad minūtes pārtraukumā nespēju viņam nostāvēt blakus. Viņš bija tā pārsmaržojies, un kombinācija ar alkohola smaku bija šķebinoša."
Arī Ieva piekrīt, ka turnīru laikā alkohola lietošana notika regulāri. "Kad man jau bija 18 gadi, pati piedalījos šajos treneru tusiņos. Viens atved melno balzamu, otrs – "Vana Tallinn" liķieri, un viss notiek. Bet, kad braucām tusēt, meitenes viesnīcā palika vienas. Atceros, ka Maskavā viņš kopā ar draugu aizbrauca uz kaut kādu bāru, bet pie meitenēm neviens nepalika. Atgriezās naktī, kad visas jau gulēja. Tas nenotika katru reizi, taču nebija retums."
Nošķirt basketbola treneri no cilvēka
No 2019. līdz 2022. gadam Jūrmalas kluba rindās Latvijas Sieviešu basketbola līgā spēlēja Agnese Radziņa, kura šajā laikā pieredzēja dažādas trenera Steļmaha izprovocētas intrigas. "Kādā reizē viņš uzrakstīja komandas kapteinei īsziņu, lai paziņo komandas biedrenei, ka viņa nevarēšot spēlēt, jo nenāk uz treniņiem. Meitene raudāja, bet komandas kapteine paskaidroja, ka tas esot trenera lēmums. Kad viņa aizgāja runāt ar treneri, Steļmahs atbildēja, ka nekas tāds nav noticis un lai viņu neiepin meiteņu intrigās. "WhatsApp" sarakstē gan nebija problēmu noskaidrot, kurš bijis patiesais iniciators."
Radziņa sarunā ar MVP piebilst, ka parasti komandā bija viena vai divas spēlētājas, kuras dabūja ciest visvairāk. Tas sasaucas ar Ievas un Paulas stāstīto par pieredzēto 1999. gadā dzimušo meiteņu komandā. "No ārpuses izskatījāmies kā ģimene, bet iekšienē bija savstarpējais mobings, kuru treneris neapturēja. Viņš redzēja, kā mēs aprunājam divas meitenes, taču neiejaucās. Mums vispār bija divas grupiņas – Kauguri pret Majoriem," stāsta Paula, bet Ieva piebalso, ka Steļmahs saasināti uztvēris audzēkņu draudzību ar citu komandu spēlētājām. "Kad pārgāju uz Rīgu, man tas bija kultūršoks – pēkšņi varēju runāt, ar ko vien vēlos, uzvilkt spilgtas zeķes vai iedzert kolu. Un vairs nebija tā, ka treneris visu laiku ir blakus."
"Vēl pirms sāku spēlēt Jūrmalā, draudzējos ar meitenēm, un viena tuva draudzene bija teikusi, ka Steļmahs viņu treniņā pagrūdis un ka tagad viņa šādu attieksmi nepieļautu," atceras Radziņa. "Kādu dienu manu acu priekšā notika treniņš, un Steļmahs kādu meiteni atkal vainoja pie visām nebūšanām. Teica, ka viņa gana spēcīgi neatbloķē vai gana agresīvi neieņem vietu groza apakšā. Tad viņš nodemonstrēja, ar kādu spēku tas jādara, un meitene nokrita. Tas nebija izteikti agresīvi, taču bija skaidrs, ka, pielietojot tādu spēku, augumā mazākā un vieglākā meitene nokritīs. Viņa uz to nekādi nereaģēja. Izskatījās, ka meitene jau pieradusi pie tādām metodēm."
'Bijām jaunas un dumjas, bet viņam bija jāsaprot...' Steļmaha stāstu papildina jaunas liecības
Foto: Romāns Kokšarovs/F64
Iespējams, lai saprastu trenera un spēlētāju mijiedarbības dažādās šķautnes, ir vērts ieklausīties Steļmaha draugā Pēterī, kurš nereti bija klāt un palīdzēja treniņu darbā. Viņš uzsver, ka Andris strādājis pēc labākās sirdsapziņas. Protams, gadījis pateikt arī kādu skarbāku vārdu, taču tas nav bijis nekas ārkārtējs. "Nekāda varmācība nebija, treniņu process notika adekvāti. Ja salīdzinām ar to, kā savulaik treneri izturējās pret mums, tad attieksme bija nesalīdzināmi labāka."
Radziņa agrāk uzturēja draudzīgas attiecības arī ar pašreizējo audzēkņu vecākiem, bet pēdējā laikā ar tiem nav komunicējusi. "Apjautājos, kā jūtas manas draudzenes Jūrmalas komandā. Taču viņas nedrīkst publiski par to runāt, tāpat jau esot pārāk daudz trokšņa, treneris varot izdarīt pašnāvību un tad viņas būs vainīgas. Šķiet, ka meitenēm ir milzīga atbildības sajūta par šī pieaugušā vīrieša pašsajūtu un labbūtību. Domāju, ka tas parādās arī vecāku pozīcijā. Komandai ir panākumi, taču netiek nošķirtas Steļmaha spējas iemācīt basketbolu un viņa, maigi izsakoties, rakstura nepilnības. Viņi nespēj nošķirt basketbola treneri no ne īpaši laba cilvēka."
Jūrmalas Sporta skolas audzēkne Megija Vēvere, kura pati nav trenējusies pie Steļmaha, bet kopā ar viņa vadītajām komandām devusies uz Jaunatnes līgas spēlēm, atzīst, ka viņu pārsteigusi trenera pozīcija noliegt visas apsūdzības kā apmelojumus. "Viņš ieņem pozīciju, ka viss ir meli, baumas, intrigas. Taču Jūrmala ir maza pilsēta, visi visu zina, acis un ausis ir visur. Par viņu attiecībām savulaik runāja visā pilsētā."
Ārēji viņš bija tik rūpīgs un gādīgs, tāpēc vecāki viņam uzticējās. Bet neviens nezināja, kas notiek iekšienē, un mēs par to nestāstījām.
Protams, ir apgalvojumi, kurus šodien pierādīt ir praktiski neiespējami, taču piemērs ar krāpšanos, kas aizsāka šo skandālu, ir viegli pārbaudāms. Steļmahs turpina apgalvot, ka tā nebija krāpšanās, un uzsver, ka "jebkura komanda jebkurā līmenī tiecas uz rezultātu, jo tāda esot sistēma", un augsta līmeņa basketbolā šādas epizodes nav retums. MVP par šādu Steļmaha skaidrojumu apvaicājās cilvēkam, kurš Eiropas augstākā līmeņa basketbolu ikdienā pieredz, iespējams, visbiežāk un visniansētāk, nekā jebkurš cits Latvijā – ilggadējam ULEB sacensību tiesnesim Oļegam Latiševam – un viņa komentārs bija nepārprotams: tās ir pilnīgas muļķības, šādas metodes neesmu pieredzējis, šos video [ar spēlētāju samainīšanu pirms soda metieniem] man bija pretīgi skatīties, un nav taisnība, ka treneris šajā situācijā riskē ar tehnisko piezīmi – noteikumi tiesnesim šajā situācijā tādu opciju neparedz...
Taču taisnība Steļmaham varētu būt par tiekšanos uz rezultātu. Pēdējos piecos gados Vēvere dažādās līgās apkalpojusi spēles kā sekretariāta darbiniece, un sarunā ar MVP secina, ka mūsdienu vecāki ir ļoti tendēti uz rezultātu. "Gluži tāpat kā Andris, kurš jaunatnes trenerim ir pat pārāk tendēts uz uzvarām. Diemžēl vecāki uzvaras un rezultātu noliek augstāk par visu, neņemot vērā, ka basketbols lielākajai daļai ir brīvā laika pavadīšanas veids ārpus skolas. Rezultāts ir svarīgākais, par spīti līdzekļiem, ar kādiem tas tiek sasniegts."
Apliecinot tendenci, kāds aculiecinieks raksta autoram atstāsta nesen Jaunatnes līgas U12 vecuma grupas finālturnīrā pieredzēto, kur spēles informatoram vairākkārt nācies apsaukt vecākus, kuri lamājuši tiesnešus. Bet kādam viegli iereibušam vecākam pēc komandas trenera aicinājuma pat nācies pamest sporta zāli. "Stress, kas tādā veidā tiek nodots bērniem, ir prātam neaptverams. Ja bērns no dusmām par neizdošanos sāk sist vai raudāt, tas nav normāli. Pat pie +25 vecāks nespēj paklusēt un vienkārši izbaudīt panākumus. Tā vietā viņš par katru cenu vēlas, lai tieši viņa bērns dabū bumbu un iemet. Tad jau labāk šādā vecumā spēlēt vispār bez vecākiem..." Aizvadītajā nedēļas nogalē daļa vecāku un treneru nespēja samierināties ar Valmieras komandas uzvaru U15 vecuma grupā, jo tajā spēlējušas ukrainietes un vērtīgākās spēlētājas balvu ieguvusi viena no viņām...
Kāpēc par to jārunā?
"Man nepatīk cilvēki, kas iet pāri līķiem. Viņam bija tāda attieksme – ja neesi ar mani, tad esi pret mani," stāsta Steļmaha bijusī kolēģe, kura šoreiz nevēlējās runāt zem sava vārda. "Man viņš šķita nepatīkams cilvēks jau no paša sākuma. Taču saprotu, kāpēc daļa cilvēku viņu aizstāv – viņš vienmēr bijis ļoti labs orators, viņš labi manipulē ar cilvēkiem, mēģinot izcelties uz citu fona. Ja kāds no vecākiem viņam bija vajadzīgs, tad viņš glaimoja, ja nebija vajadzīgs, tad tā arī pateica sejā. Kad pašķīrās ar Ievu, tad runāja par pašnāvību, bet tā visa ir manipulēšana ar cilvēku sirdsapziņu un līdzjūtību."
"Emocionālā sabrukuma laikā viņš daudz runāja par Ievu," atceras Radziņa. "Tas notika vēl pirms kāzām. Tolaik viņš vadīja arī U16 izlases komandu, bet tik un tā nāca uz spēlēm. Kad bijām slikti nospēlējušas pret Daugavpili, viņš komandas sapulcē pilnā kaklā bļāva, ka atnācis par spīti tam, cik viņam slikti. Ka viņam bijis nervu sabrukums, uz mājām braukusi ātrā palīdzība un gribējusi vest uz slimnīcu. Ka mājās viņu ļoti gaida Ieva, bet tā vietā viņam jānāk pie mums un jākliedz, jo nemākam spēlēt basketbolu. Nesaprotu, kāpēc šajos stāstos iegūlās Ieva, bet jau tad viņš ļoti bieži nesaistīti piesauca viņu. Kad viņi izšķīrās, vismaz reizi nedeļā viņš mums stāstīja par viņu attiecībām un diezgan bieži raudāja. Tas bija tiešām traki... Ne ar vienu citu treneri šādas situācijas neesmu piedzīvojusi."
'Bijām jaunas un dumjas, bet viņam bija jāsaprot...' Steļmaha stāstu papildina jaunas liecības
Foto: LETA
Ievas pašreizējā dzīvesbiedre Rebeka Rozentāle nepiekrīt Steļmaham, kurš intervijā apgalvoja, ka šķiršanās no Ievas nebija agresīva. Viņa atstāsta epizodi, kad atvedusi Ievu parakstīt šķiršanās dokumentus, bet Andris viņai piedraudējis. "Viņu bija atvedusi māsa, jo viņš pats bija sadzēries. Ieva vēl bija iekšā un parakstīja papīrus, kad viņš ieraudzīja mani sēžam mašīnā. Viņš pienāca, iespēra pa auto un aplēja to ar dzērienu, teikdams, lai vācos prom no Jūrmalas. Aicināju viņu nomierināties, bet viņš man piesolīja sadot pa muti. Iekāpu automašīnā un izsaucu pašvaldības policiju. Kamēr policija vēl nebija ieradusies, viņš vairākas reizes tuvojās mašīnai. Bet, kad policija atbrauca, viņš turpināja bļaustīties līdz māsa pavilka viņu malā."
"Vēl nesen mamma man atgādināja, ka ārēji viņš bija īsts eņģelis," atceras Paula. "Nelaida uz turnīriem, ja bija nesekmīgas atzīmes, rīkoja kopīgus pasākumus un apdāvināja. Uzbūra ainiņu, kurā mēs visas esam kā māsas. Nezinu, varbūt viņam patika redzēt, kā mazas meitenes priecājas? Tagad šķiet, ka tā bija sava veida vienošanās. Ārēji viņš bija tik rūpīgs un gādīgs, tāpēc vecāki viņam uzticējās. Bet neviens nezināja, kas notiek iekšienē, un mēs par to nestāstījām. Varu iedomāties, kāda tolaik būtu apkārtējo reakcija, sak – ko jūs tur muldat, Andris ir tik jauks cilvēks un lielisks treneris!"
Šāda nostāja jūtama arī no pašreizējo audzēkņu vecāku puses, kuri vēstulē pauduši atbalstu Steļmaham. MVP izdevās sazināties ar Paulas Pētersones mammu Dainu Pētersoni, taču viņa izvēlējās komentārus nesniegt, jo "vēstulē viss esot pateikts". Tāpat viņa nebija gatava dalīties ar citu vecāku kontaktiem, kuri, iespējams, būtu gatavi runāt publiski.
Esmu saņēmusi ziņas no citām meitenēm, to skaitā nepazīstamām, kuras izteica atbalstu un pateicību, ka runāju par šo tēmu.
"Jau pie pirmās domas, kad saprata, ka viņam patīk 14 gadus veca meitene, viņam bija jāvēršas pēc palīdzības," pārliecināta Paula. "Tas nav normāli. Kāpēc viņš to nedarīja? Intervijās viņš stāsta, ka tolaik bija jauns un dumjš, bet viņam taču nebija 18 – viņam bija 28 gadi! Jaunas un dumjas tolaik bijām mēs, bet viņam bija jāsaprot, ka tas nav normāli..."
Paula pieļauj, ka Latvijas sportā ir vēl treneri ar līdzīgām nosliecēm, tāpēc uzskata, ka treneriem pirms darba uzsākšanas ar jaunām meitenēm būtu jāveic psiholoģiskais tests. Tas ir briesmīgi, un tas galvenais ir iemesls, kāpēc es par to runāju, viņa piebilst.
"Arī es varēju vienkārši pateikt – tas bija sen, lieciet mani mierā," saka Ieva. "Taču esmu saņēmusi ziņas no citām meitenēm, to skaitā nepazīstamām, kuras izteica atbalstu un pateicību, ka runāju par šo tēmu. Tās ir nepilngadīgas meitenes, kuras saskārušās ar uzmanību no gados vecāku vīriešu puses. Daudzas nemaz nezināja, pie kā šādās situācijās vērsties. Tikai kauns, neziņa un vainas sajūta..."