Post by k on Mar 8, 2023 0:29:38 GMT 3
Karma jeb liktenis sliktenis
Līga Slišāne
Favorites · 13h · YouTube ·
Kādu es redzu LV pēc 10 gadiem?
Kā valsti, kura līdzīga Vatikānam. Tur, kā zināms, dzīvo tikai dieva kalpi ar personīgo apsardzi jeb armiju. Nu, lūk, pēc 10 gadiem LV dzīvos tikai tautas kalpi un ierēdņi ar savu personīgo apsardzi jeb armiju. Visdrīzāk, LV būs sarukusi līdz Rīgai un pierīgai, uz kurieni būs pārcēlušies deputāti un ierēdņi no reģioniem. Kas būs ar pārējo teritoriju, nav ne jausmas. Visdrīzāk tā būs aizaugusi ar krūmiem un latvāņiem.
Pēdējā gada laikā regulāri domāju par to, ka laiks aizvākties prom uz visiem laikiem. Aiz vien spilgtāk es jūtu, ka vairs nevaru pati sevi šajā valstī atļauties jeb nodrošināt sevi ar visu nepieciešamo. Kovida laikos es vēl cerēju, ka viss beigsies laimīgi. Beigsies pandēmija un cilvēki būs laimīgi. Taču sākās karš, kuram galu neredz. Tiesa gan, karš ir jau sen, ne tikai 1 gadu. Tikai tagad tas ir acīm redzams. Ko tagad var gaidīt?! Karu šeit un pasaules galu?! Jā, neko citu. Tāpēc es jau sapņoju par tādu zemes nostūri, kurā es nekad vairs neko nedzirdēšu ne par karu, ne Kariņa politiku! Nē, es nesapņoju par bagātu un laimīgu dzīvi ārzemēs, vienkārši, ja man ir lemts kļūt par bomzi, tad es labāk vārtos uz zemes kaut kur citur, nevis zem Kariņa valdības fanu kājām. Es sapņoju par mieru un drošības sajūtu, ka man rīt būs ko ēst, ka pie manis neieradīsies, lai savāktu un kaut kur ieslodzītu, ka ziemā es nenosalšu. Tā sacīt, manas vēlmes ir pieticīgas un tajā pat laikā pārāk ambiciozas priekš LV. Vislaimīgākā mīlestība ir mīlestība no attāluma. Jo lielāks attālums, jo labāk. Zinu daudzus latviešus, kuri laimīgi dzīvo ārzemēs un ļoti mīl savu dzimto Latviju. Arī es ļoti mīlu savu dzimto Latviju un tāpēc neaizbēgu no šejienes agrāk. Taču šī mīlestība ir kļuvusi pārāk nereāla. Nu, tas ir precīzi tāpat, kā man ir klājies ar vīriešiem. Jo tālāk dzīvo mīļotais vīrietis, jo labāk, tas ir, slaveno frāzi – „Es tevi nemīlu!” nākas dzirdēt retāk un līdz ar to nomierinošo nākas iedzert arī daudz retāk.
Vakar sekoju pašas izstrādātajai 2 soļu Kristīgā Pudeles brāļa/māsas programmai, - iemaucu vakarā nevis vīnu, bet gan nomierinošo tableti un izrubījos. Šogad tā ir pirmā tablete. Pēdējo reiz to dzēru pirms pusgada, kad kārtējo reizi mīļotais cilvēks nodemonstrēja „Es tevi nemīlu!”. Lai parauj velns visus tos vīriešus, man pietiek! Pietiek citu raižu un iemeslu, lai izmauktu tableti un izrubītos. Vakar spilgti izjutu strauju savas dzīves lejupslīdi. Vienlaicīgi nobruka gan motorzāģis, gan mobilais telefons ar visu fotokameru un internetu, kā arī atnāca fantastisks elektrības rēķins. Nav pat no kā piezvanīt, lai noskaidrotu, kāpēc tas rēķins tik liels. Mans dators never vaļā lapu, lai apskatītu rēķinu. Mans dators ir antikvārs un nav ne jausmas, cik ilgi vēl vispār vilks. Esmu no tās cilvēku kategorijas, kuri mantas labo, nevis met ārā un pērk jaunas, kā to diktē straujā, progresīvā kapitālisma iekārta. Telefonam čupā ir lādētāja ligzda, bet man jau paziņoja, ka to vairs nekur nelabo. Nu, ja, dzīvojam pasakaini bagātā valstī, kur tāds nieks vien ir nopirkt telefonu reizi pus gadā pa nieka 500 eiro! Mantas tagad ražo, lai tās kalpotu pusgadu. Manam telefonam ir tikai 4 gadi un man jau mobilo telefonu centrā paziņoja, ka tas esot ļoti vecs modelis!!! Bet manam telefonam nav pat sašķaidīts ekrāns, kā parasti tas mēdz būt. Tas ir saudzēts un lolots, jo neesmu no tiem, kas tikai pērk, lieto, met ārā un atkal pērk. Kā to visu risināt, man nav ne jausmas. Skaidrs ir tikai viens, ka ne alkohola, ne nervu zāļu dzeršana te neko neatrisinās. Bet kā to risināt, ne mazākās nojausmas. Nebūs zāģa, nākamziem nāksies nosalt. Nenomaksāšu par elektrību – to atgriezīs. Nebūs telefona – zudīs visi mani sakari ar civilizāciju. Mājai arī ir vajadzīgs steidzams remonts, lai būtu jumts virs galvas... Iespēja nopelnīt parādīsies vien tad, kad sniegs būs nokusis un zeme atkususi. Pieteikšos akmeņu lasīšanas brigādē. Protams, te arī nav garantijas, jo nezinu, pēc kuras dienas vai nedēļas nokritīšu bezspēkā, nespējot pakustēt. Jo tas nav viegls darbs. Tas nav sēdēt kantorī pie datora un imitēt strādāšanu, blenžot feisbukā un par pāris stundiņām saņemt taukšķus. Te, lai tiktu pie viena taukšķa, ir sevi jānodzen līdz nāvei. Pārbaudīts.
Visas šīs negācijas un stress tā atņem spēkus, ka visus darbus nākas darīt čerez ņemagu! Bet darīt smalkus darbiņus neļauj jau roku trīce. Vakar vakarā pat kājas sāka raustīties. Bet tas ir tikai bizness. Pilnas aptiekas ar zālēm pret kāju raustīšanos. Bet pret šo kaiti ir tikai vienas zāles – miers. Pārbaudīts.
Var jau šķist, ka pasaule ir iespēju pilna un es tikai čīkstu un neko nedaru. Bet. Gada sākumā biju apņēmības pilna mainīt savu dzīvi, nosūtīju CV uz visām vakancēm, kuras uzrunāja. Uz vienu vakanci pat piezvanīju. Sieviete pacēla klausuli un gandrīz apraudājās no prieka:
- Ak, cik forši, ka Jūs piezvanījāt! Mums ūdens mutē smeļas! Nav kas strādā!
Parunājām, nosūtīju savu CV izskatīšanai. Turpmāk – kapa klusums. Ne piezvanīja, ne uzrakstīja. Bez jel kādiem paskaidrojumiem, kāpēc es nederu. Tikai pēc tam es atkal redzu, šī pati iestāde turpina soc tīklos izmisīgi meklēt darbiniekus. Ak, cik mīļi! Dolbannajās TV ziņās regulāri rāda iestādes, kuras vaimanā, - ak, nav kas strādā! Es jums visiem iesaku nākamajā dienā šīm iestādēm uzzvanīt un pieteikties darbā, lai ieraudzītu patiesību. Nevis nav kas strādā, bet strādāt var tikai pa blatu. Tā, kaut kā. Neviens cilvēks, kuram ir loģiskā domāšana, nekādus CV nekur nesūta. CV ir priekš lohiem. Prātīgs cilvēks vispirms noskaidro, satausta, vai vēlamajā darba vietā ir sakari, pazīšanās utt. Šoreiz man pat tas nelīdzēja un reāli esmu nākusi pie skaudras atklāsmes – mani kārtēji reizi nodeva cilvēki, kurus uzskatīju ja ne gluži par draugiem, bet par labiem cilvēkiem noteikti. Un šie labie, svētie ļaudis atstāja mani nosprāgt, lai pēc tam vaimanātu, ak, kā viņa ir nolaidusies! Neko nedara! Jā, es zinu, lielā cieņā un godā ir visvisādas mamzeles, kuriem bagātie papiņi un mammuki nosponsorē izglītības, izkārto darbiņos! Ak, kādi malacīši! Tas, ka es visu, ko esmu sasniegusi, esmu sasniegusi saviem spēkiem, visiem ir pie dirsas. Izglītību es ieguvu pati. Mani neviens nesponsorēja. Un nekas man nav biris no gaisa. Nekad. Es zinu, cik grūti nākas strādāt, lai nopelnītu to pašu vienu nabaga eiriku. Un briesmīgi ir tas, ka bieži vien tieši tie cilvēki, kuri man ir atteikuši iespēju strādāt, mani nolej samazgām, sakot, ka es negribu strādāt, ka es neesmu nekam derīga. To saka, nedodot nevienu iespēju! Bet strādāt par baltu velti, - o, jā, super, nāc un mauc, Līga, par vēdera tiesu kā nolādēta verdzene! Bet finālā – izpaliek pat pliks paldies.
Uuui, kā gribas tālu prom no visiem šiem urodiem, gribas viņus visus aizmirst uz visiem laikiem!!! Visus vīriešus, kuru mīlestības es neesmu bijusi cienīga un visas sievietes, kuras ir dzēlušas kā čūskas.
Vakar visu dienu raudāju un domāju, - ak, ja visas asaras, kas pa dzīvi izraudātas, pārvērstos briljantos, es būtu pasakaini bagāta kā tajā dziesmā.
Līga Slišāne
Favorites · 13h · YouTube ·
Kādu es redzu LV pēc 10 gadiem?
Kā valsti, kura līdzīga Vatikānam. Tur, kā zināms, dzīvo tikai dieva kalpi ar personīgo apsardzi jeb armiju. Nu, lūk, pēc 10 gadiem LV dzīvos tikai tautas kalpi un ierēdņi ar savu personīgo apsardzi jeb armiju. Visdrīzāk, LV būs sarukusi līdz Rīgai un pierīgai, uz kurieni būs pārcēlušies deputāti un ierēdņi no reģioniem. Kas būs ar pārējo teritoriju, nav ne jausmas. Visdrīzāk tā būs aizaugusi ar krūmiem un latvāņiem.
Pēdējā gada laikā regulāri domāju par to, ka laiks aizvākties prom uz visiem laikiem. Aiz vien spilgtāk es jūtu, ka vairs nevaru pati sevi šajā valstī atļauties jeb nodrošināt sevi ar visu nepieciešamo. Kovida laikos es vēl cerēju, ka viss beigsies laimīgi. Beigsies pandēmija un cilvēki būs laimīgi. Taču sākās karš, kuram galu neredz. Tiesa gan, karš ir jau sen, ne tikai 1 gadu. Tikai tagad tas ir acīm redzams. Ko tagad var gaidīt?! Karu šeit un pasaules galu?! Jā, neko citu. Tāpēc es jau sapņoju par tādu zemes nostūri, kurā es nekad vairs neko nedzirdēšu ne par karu, ne Kariņa politiku! Nē, es nesapņoju par bagātu un laimīgu dzīvi ārzemēs, vienkārši, ja man ir lemts kļūt par bomzi, tad es labāk vārtos uz zemes kaut kur citur, nevis zem Kariņa valdības fanu kājām. Es sapņoju par mieru un drošības sajūtu, ka man rīt būs ko ēst, ka pie manis neieradīsies, lai savāktu un kaut kur ieslodzītu, ka ziemā es nenosalšu. Tā sacīt, manas vēlmes ir pieticīgas un tajā pat laikā pārāk ambiciozas priekš LV. Vislaimīgākā mīlestība ir mīlestība no attāluma. Jo lielāks attālums, jo labāk. Zinu daudzus latviešus, kuri laimīgi dzīvo ārzemēs un ļoti mīl savu dzimto Latviju. Arī es ļoti mīlu savu dzimto Latviju un tāpēc neaizbēgu no šejienes agrāk. Taču šī mīlestība ir kļuvusi pārāk nereāla. Nu, tas ir precīzi tāpat, kā man ir klājies ar vīriešiem. Jo tālāk dzīvo mīļotais vīrietis, jo labāk, tas ir, slaveno frāzi – „Es tevi nemīlu!” nākas dzirdēt retāk un līdz ar to nomierinošo nākas iedzert arī daudz retāk.
Vakar sekoju pašas izstrādātajai 2 soļu Kristīgā Pudeles brāļa/māsas programmai, - iemaucu vakarā nevis vīnu, bet gan nomierinošo tableti un izrubījos. Šogad tā ir pirmā tablete. Pēdējo reiz to dzēru pirms pusgada, kad kārtējo reizi mīļotais cilvēks nodemonstrēja „Es tevi nemīlu!”. Lai parauj velns visus tos vīriešus, man pietiek! Pietiek citu raižu un iemeslu, lai izmauktu tableti un izrubītos. Vakar spilgti izjutu strauju savas dzīves lejupslīdi. Vienlaicīgi nobruka gan motorzāģis, gan mobilais telefons ar visu fotokameru un internetu, kā arī atnāca fantastisks elektrības rēķins. Nav pat no kā piezvanīt, lai noskaidrotu, kāpēc tas rēķins tik liels. Mans dators never vaļā lapu, lai apskatītu rēķinu. Mans dators ir antikvārs un nav ne jausmas, cik ilgi vēl vispār vilks. Esmu no tās cilvēku kategorijas, kuri mantas labo, nevis met ārā un pērk jaunas, kā to diktē straujā, progresīvā kapitālisma iekārta. Telefonam čupā ir lādētāja ligzda, bet man jau paziņoja, ka to vairs nekur nelabo. Nu, ja, dzīvojam pasakaini bagātā valstī, kur tāds nieks vien ir nopirkt telefonu reizi pus gadā pa nieka 500 eiro! Mantas tagad ražo, lai tās kalpotu pusgadu. Manam telefonam ir tikai 4 gadi un man jau mobilo telefonu centrā paziņoja, ka tas esot ļoti vecs modelis!!! Bet manam telefonam nav pat sašķaidīts ekrāns, kā parasti tas mēdz būt. Tas ir saudzēts un lolots, jo neesmu no tiem, kas tikai pērk, lieto, met ārā un atkal pērk. Kā to visu risināt, man nav ne jausmas. Skaidrs ir tikai viens, ka ne alkohola, ne nervu zāļu dzeršana te neko neatrisinās. Bet kā to risināt, ne mazākās nojausmas. Nebūs zāģa, nākamziem nāksies nosalt. Nenomaksāšu par elektrību – to atgriezīs. Nebūs telefona – zudīs visi mani sakari ar civilizāciju. Mājai arī ir vajadzīgs steidzams remonts, lai būtu jumts virs galvas... Iespēja nopelnīt parādīsies vien tad, kad sniegs būs nokusis un zeme atkususi. Pieteikšos akmeņu lasīšanas brigādē. Protams, te arī nav garantijas, jo nezinu, pēc kuras dienas vai nedēļas nokritīšu bezspēkā, nespējot pakustēt. Jo tas nav viegls darbs. Tas nav sēdēt kantorī pie datora un imitēt strādāšanu, blenžot feisbukā un par pāris stundiņām saņemt taukšķus. Te, lai tiktu pie viena taukšķa, ir sevi jānodzen līdz nāvei. Pārbaudīts.
Visas šīs negācijas un stress tā atņem spēkus, ka visus darbus nākas darīt čerez ņemagu! Bet darīt smalkus darbiņus neļauj jau roku trīce. Vakar vakarā pat kājas sāka raustīties. Bet tas ir tikai bizness. Pilnas aptiekas ar zālēm pret kāju raustīšanos. Bet pret šo kaiti ir tikai vienas zāles – miers. Pārbaudīts.
Var jau šķist, ka pasaule ir iespēju pilna un es tikai čīkstu un neko nedaru. Bet. Gada sākumā biju apņēmības pilna mainīt savu dzīvi, nosūtīju CV uz visām vakancēm, kuras uzrunāja. Uz vienu vakanci pat piezvanīju. Sieviete pacēla klausuli un gandrīz apraudājās no prieka:
- Ak, cik forši, ka Jūs piezvanījāt! Mums ūdens mutē smeļas! Nav kas strādā!
Parunājām, nosūtīju savu CV izskatīšanai. Turpmāk – kapa klusums. Ne piezvanīja, ne uzrakstīja. Bez jel kādiem paskaidrojumiem, kāpēc es nederu. Tikai pēc tam es atkal redzu, šī pati iestāde turpina soc tīklos izmisīgi meklēt darbiniekus. Ak, cik mīļi! Dolbannajās TV ziņās regulāri rāda iestādes, kuras vaimanā, - ak, nav kas strādā! Es jums visiem iesaku nākamajā dienā šīm iestādēm uzzvanīt un pieteikties darbā, lai ieraudzītu patiesību. Nevis nav kas strādā, bet strādāt var tikai pa blatu. Tā, kaut kā. Neviens cilvēks, kuram ir loģiskā domāšana, nekādus CV nekur nesūta. CV ir priekš lohiem. Prātīgs cilvēks vispirms noskaidro, satausta, vai vēlamajā darba vietā ir sakari, pazīšanās utt. Šoreiz man pat tas nelīdzēja un reāli esmu nākusi pie skaudras atklāsmes – mani kārtēji reizi nodeva cilvēki, kurus uzskatīju ja ne gluži par draugiem, bet par labiem cilvēkiem noteikti. Un šie labie, svētie ļaudis atstāja mani nosprāgt, lai pēc tam vaimanātu, ak, kā viņa ir nolaidusies! Neko nedara! Jā, es zinu, lielā cieņā un godā ir visvisādas mamzeles, kuriem bagātie papiņi un mammuki nosponsorē izglītības, izkārto darbiņos! Ak, kādi malacīši! Tas, ka es visu, ko esmu sasniegusi, esmu sasniegusi saviem spēkiem, visiem ir pie dirsas. Izglītību es ieguvu pati. Mani neviens nesponsorēja. Un nekas man nav biris no gaisa. Nekad. Es zinu, cik grūti nākas strādāt, lai nopelnītu to pašu vienu nabaga eiriku. Un briesmīgi ir tas, ka bieži vien tieši tie cilvēki, kuri man ir atteikuši iespēju strādāt, mani nolej samazgām, sakot, ka es negribu strādāt, ka es neesmu nekam derīga. To saka, nedodot nevienu iespēju! Bet strādāt par baltu velti, - o, jā, super, nāc un mauc, Līga, par vēdera tiesu kā nolādēta verdzene! Bet finālā – izpaliek pat pliks paldies.
Uuui, kā gribas tālu prom no visiem šiem urodiem, gribas viņus visus aizmirst uz visiem laikiem!!! Visus vīriešus, kuru mīlestības es neesmu bijusi cienīga un visas sievietes, kuras ir dzēlušas kā čūskas.
Vakar visu dienu raudāju un domāju, - ak, ja visas asaras, kas pa dzīvi izraudātas, pārvērstos briljantos, es būtu pasakaini bagāta kā tajā dziesmā.