Post by k on Apr 16, 2022 19:15:55 GMT 3
Progresiva kristietiba
Eva Mežecka is in Poland.
·
Rīta pārdomas Lielajā Piektdienā, jeb melnajā piektdienā, kad piemin Jēzus Krustā sišanu!
Cik bīstami ir zaudēt savu identitāti?! Par to runāja Kristus, cik svarīgi zināt sevi Dievā! Smagi nezināt sevi, bet locīties, atdoties, pārdoties līdzi visam, kas nāk pāri un tā jau gadsimtiem to darām kā tādas lēti pērkamas meitenes, kuras neapzinās sava klēpja vērtību.Polijas brauciens! Tikko kā atgriezos no Polijas, bet ar mašīnu caurbraucot visādas pilsētas, pagastus, nekur uzkrītoši nemanīju Ukrainas karogus kā tas ir manāms mūsu valstī, gandrīz katrā mazākā pagastā, katrā stūrī ir Ukrainai veltīta simbolika. Vai poļiem sava identitāte ir izteiktāka, stabilāka, ka viņi to nezaudē arī traģēdijā, kaut viņi ir patiesie kaimiņi Ukrainai un uzņēmuši daudz vairāk bēgļu kā Latvijā. Un Polijā, vairumam produktu nebija klāt PVN. Ceļi bija daudz labāki. Tas ir pārdomu vērts jautājums…
Jo Ukrainas simbolika un sēru enerģija ir apņēmusi visu mūsu valsti un iepin sēru plīvurā. Vai tā ir labākā rīcība ciešanās? Filozofisks jautājums… vai mēs šādi pēc magnētisma principa neaicinām ciešanas mūsu zemē? Mūsu zemes senči bērēs dancoja un dejoja, lūdza, lai mīkstinātu situāciju, aizgājēja ceļu pie Dieva. Jo bēdās sagrauts, izmisis glābējs, cietēja ciešanas nemīkstina. Tik rāms, stiprs mugurkauls blakus, kurš nav zaudējis savu identitāti, savu pavardu un zin ko dara. Kurš aiznes cietēju uz savu stipro, drošo pavardu un ar savu telpu, citu atribūtiku, aizved prom no šausmām. Ja visur apkārt izkarina asiņainās lietas, tas cietēju nedziedina. Visi tāpat saprot, redz, ka ir ciešanas. Pietiek ar vienu reizi, kam nav īsa atmiņa. Nav vajadzīgs to visu laiku kultivēt. Man šobrīd ir sajūta, ka tauta savu mugurkaulu ir zaudējusi un nezin ko dara, bet rīkojas pēc masu psihozes, kas nav labākais scenārijs traģēdijā. Bet ja cilvēks ir pilsētā, masā, viņš ir savu domu pazaudējis. Jo reti kurš ir dziļā kontaktā ar savu patieso būtību. Tāpēc viegli, kungu domu ietekmējams, bet kungam vajag, lai mēs viens otru neieredzam un pašiznīcinamies.
Neapšaubāmi traģēdijā ir jāpalīdz, jājūt līdzi, kā katrs var, jāmīkstina situācija. Bet nezaudējot sevi, neaizmirstot sevi, savu māju, ģimeni. Latvijā daudzās vietās redzēju, ka tika noņemts valsts 🇱🇻 karogs un uzvilkts Ukrainas karogs. Kad tiem bija jāstāv līdzās.
Vai mēs arī dzimtas traģēdijās, visu radu mājas rotājam ar cietušā identitātes mantām, savas nobāžot skapjos. Visdrīzāk nē, īpaši ja tas ir kas šausminošs bijis, cilvēks pakāries vai sabraukts, citādi vardarbīgi aizgājis. Mēs klusi lūdzam, līdzi ciešam un klusi rīkojamies. Meklējam drošus patvērumus kur dziedināties, kur mums nekas par to neatgādina.
Vai mēs kā pārdzīvojam un šausmināmies, ka masveidā tiek nežēlīgi slepkavoti lopiņi, dzīvnieciņi, gotiņas. Nē mēs skrubinot kauliņus ap līķiem, šnakstinot un smejoties, kāri to gaļiņu ēdam kā brokastu cīsiņu, kotletīti, burgerīti. Pat paldies lopiņam nepasakām, ka tas mani pabarojis, pat lūgšanu ne noskaitam. Varbūt mums vispār raksturīgs Līķu Kults? Ja visa dzīve paiet ap gaļas sagādāšanu, kapiņiem un kapakmeņiem, kariem, Kristus līķi baznīcas centrā, tā vietā lai viņu tur redzētu spēka pilnu, mīlošu skatu. ⁉️ Piedod, ja ar šo aizskāru, zinu, ļoti jūtīga tēma daudziem.
Es zinu ka lielai daļai pasaules elites, mēs parastie cilvēki esam lopiņi, viņi mūs uzskata par dzīvniekiem, enerģijas donoriem. Viņiem tāds karš ir tik peļņa un zaudēt pāris tūkstošus cilvēkdzīvniekus, dēļ milzu peļņas un savu iegribu apmierināšanas, tas viņiem ir nieks, jo viņi ir taču tas izredzētais gēns, kuriem tiesības lemt kā būt, un turpināties. Tad jāsāk domāt, kāpēc mēs viņiem esam tik kaujami dzīvniekcilvēki? Varbūt tas Dieva pirksts, mēs paši esam tādi varmākas, nelieši, meļi, krāpnieki, sekli patērētāji, gan savās ģimenēs, dzimtās un tāpat bez žēlastības kaujam gotiņas, stirniņas, sievas, vīrus mentāli, uzšaujam pļaukas saviem bērniem. Mums svarīgi, lai būtu kārtējā kotlete - līķis pusdienās smuki uz šķīvja, mūsu dārgai ģimenei, ģimene taču jābaro, svēta lieta taču, nepaēdusi, neskolota ģimene kauna traips, tas nekas ka patiesībā vairums klusi neieredzam savus vīrus, sievas, vecākus. Labāk novērsīsimies no sevis un redzēsim Putinu, Ukrainu, kovidu. Un par tām kotletēm nepasakāmies, ka Gotiņa tam ziedojusies. Kur nu kotletēm, saviem tuvajiem paldies nepasakām par labo, par ziedošanos mūsu ērtību labā… mums ir kur pamatīgi augt, katram sevī, savā sirdī… un ticu, ka to varam…kolektīvi dziedināt savas mentālās traumas…
Ja visur rādītu, izkarinātu karodziņus, bildes kā fermās slaktē lopiņus kā kara ciešanas, tad daudzi aizdomātos un ātri kļūtu veģetārieši. Es to kā bērns redzēju, augu tajā, tāpēc arī kļuvu veģetāriete. Man gotiņa, stirniņa un Ukrainas cilvēks ir vienādi žēl. Kaut nenoliedzu gaļas ēšanu, jo visi viens otru ēdam, bet cieņai pret lopu jābūt. Kāpēc tad neēst suni, vectēvu, gaļu taču neskādē. Var būt arī citādi, es gaļu neēdu jau 25 gadus, kaut esmu 0 asinsgrupa, kura ir gaļēdāja grupa. Nomirusi vēl neeesmu, veselība labāka kā daudziem gaļēdājiem. Sajūta, ka dzīve aicina cilvēci mainīt domas uz saudzīgāku režīmu, gan masveida cilvēku slepkavošanā, gan industriālajā lopu slepkavošanā. Jo var dzīvot citādi, gan ēst citādi. Cieņā pret jebkuru dzīvo radību…
Mēs kliedzam par Putina nelietībām, bet vai kliedzam par dzimtu, ģimenes nelietībām, kur pašu bērni, sievas vīri, brāļi māsas, radi apzaguši viens otru, atņēmuši svētāko, iznīcinājuši visu kas svēts. Tādu kauna traipu ir gandrīz katrā dzimtā. Bet par to mēs skaļi nerunājam, slēpjam. Klusi gadsimtiem ciešam. Arī tam jāliek punkts.
Nelielas pārdomas par Polijas braucienu un identitāti, mugurkaulu. Starpcitu Polijā reti arī kāds runā krieviski vai angliski, izņemot jauno paaudzi, kura augusi digitāli - angliski. Kaut valodas labi zināt. Latvieši gan labi iemācījušies krievu valodu. Jo prot locīties līdzi, bieži tas labi noder. Tas nav stāsts par krieviem, bet latviešiem, kuri locas visam līdzi gan labā, gan sliktā nozīmē. Vai mēs apzinamies, ka mūsu senajā Dievzemē bija bramaņi, pie kuriem brauca dziedināties no visas pasaules, jo viņi bija dziļā kontaktā ar sevi, nevis pazuduši sintētiskās prievītēs un lētā, tukšā, ķīmiskā pārtikā, kas attiecīgi radījuši sintētisku izpratni par dzīvi. Daudz ceļojot man vistuvāk ir vienkāršie iezemieši, cilvēki kuri ir dziļā kontaktā ar dievišķo, kurus maz skārusi attīstība.
Tas arī liek domāt, ka mēs viegli zaudējam savu identitāti saknēs, viegli kam visam locamies līdzi jau gadsimtiem. Kāds kungs atnāks, tādam kā jauna meitene pārdosimies par grasi. Te krievi, vāci, zviedri, Eiropa, Amerika. Un to ko mums pamet, to garsi uzskatām par ko vērtīgu. Jo savu būtību, sakni esam pazaudējuši. Grasis ātri pazūd, bet piesmietā meitene paliek. Un gadsimtiem nes sevī apzagto, aizvainojuma, piesmieto sāpi.
Vai tam visam var pielikt punktu, domāju, ka var. Jo beidzot ir sācies Zelta laikmets, melu, tumsonības, izmantošanas laikmetam rit pēdējie soļi. Mums ir visas iespējas radīt paradīzi zemes virsū, kur viss ir vienots cieņā, mīlestībā, līdzcietībā, radīšanā, zemes atjaunošanā. Kur nav reliģiju, robežu strīdi un aizvainojumi. Kur visi esam kā māsas un brāļi, visā pasaulē. Tik tikumība un ētika, mīlestība ir vērtības. Un tur katram pašam ar sevi milzīgs darbiņš, izmēst dzimtu, sabiedrības sāpes, aizvainojumus. Beigt karu sevī. Vai esi tam gatavs?
Protams tiem kuriem gribas kaut, karot, ciest, atriebties, tādā laikmetā nebūs vietas, jo tās ir vecas vibrācijas un tādām dvēselēm būs jāpaliek ciešanu pasaulēs. Viss ir daudzdimensionāls!
Apzinamies ko domājam, jūtam, darām, ēdam, izstarojam! Prieks ir augstas frekvences emocija un noteikti vajadzīgs arī traģēdijā, līdzās līdzcietībai, saprātīgai rīcībai!
Viss ir Dieva pieskatīts, pilnīgs un Dievs zina ko dara!
Kā Tev liekas, kāpēc Polijā visās malās neredzēju Ukrainas simboliku? Kā Tu to skaidrotu?
Eva Mežecka is in Poland.
·
Rīta pārdomas Lielajā Piektdienā, jeb melnajā piektdienā, kad piemin Jēzus Krustā sišanu!
Cik bīstami ir zaudēt savu identitāti?! Par to runāja Kristus, cik svarīgi zināt sevi Dievā! Smagi nezināt sevi, bet locīties, atdoties, pārdoties līdzi visam, kas nāk pāri un tā jau gadsimtiem to darām kā tādas lēti pērkamas meitenes, kuras neapzinās sava klēpja vērtību.Polijas brauciens! Tikko kā atgriezos no Polijas, bet ar mašīnu caurbraucot visādas pilsētas, pagastus, nekur uzkrītoši nemanīju Ukrainas karogus kā tas ir manāms mūsu valstī, gandrīz katrā mazākā pagastā, katrā stūrī ir Ukrainai veltīta simbolika. Vai poļiem sava identitāte ir izteiktāka, stabilāka, ka viņi to nezaudē arī traģēdijā, kaut viņi ir patiesie kaimiņi Ukrainai un uzņēmuši daudz vairāk bēgļu kā Latvijā. Un Polijā, vairumam produktu nebija klāt PVN. Ceļi bija daudz labāki. Tas ir pārdomu vērts jautājums…
Jo Ukrainas simbolika un sēru enerģija ir apņēmusi visu mūsu valsti un iepin sēru plīvurā. Vai tā ir labākā rīcība ciešanās? Filozofisks jautājums… vai mēs šādi pēc magnētisma principa neaicinām ciešanas mūsu zemē? Mūsu zemes senči bērēs dancoja un dejoja, lūdza, lai mīkstinātu situāciju, aizgājēja ceļu pie Dieva. Jo bēdās sagrauts, izmisis glābējs, cietēja ciešanas nemīkstina. Tik rāms, stiprs mugurkauls blakus, kurš nav zaudējis savu identitāti, savu pavardu un zin ko dara. Kurš aiznes cietēju uz savu stipro, drošo pavardu un ar savu telpu, citu atribūtiku, aizved prom no šausmām. Ja visur apkārt izkarina asiņainās lietas, tas cietēju nedziedina. Visi tāpat saprot, redz, ka ir ciešanas. Pietiek ar vienu reizi, kam nav īsa atmiņa. Nav vajadzīgs to visu laiku kultivēt. Man šobrīd ir sajūta, ka tauta savu mugurkaulu ir zaudējusi un nezin ko dara, bet rīkojas pēc masu psihozes, kas nav labākais scenārijs traģēdijā. Bet ja cilvēks ir pilsētā, masā, viņš ir savu domu pazaudējis. Jo reti kurš ir dziļā kontaktā ar savu patieso būtību. Tāpēc viegli, kungu domu ietekmējams, bet kungam vajag, lai mēs viens otru neieredzam un pašiznīcinamies.
Neapšaubāmi traģēdijā ir jāpalīdz, jājūt līdzi, kā katrs var, jāmīkstina situācija. Bet nezaudējot sevi, neaizmirstot sevi, savu māju, ģimeni. Latvijā daudzās vietās redzēju, ka tika noņemts valsts 🇱🇻 karogs un uzvilkts Ukrainas karogs. Kad tiem bija jāstāv līdzās.
Vai mēs arī dzimtas traģēdijās, visu radu mājas rotājam ar cietušā identitātes mantām, savas nobāžot skapjos. Visdrīzāk nē, īpaši ja tas ir kas šausminošs bijis, cilvēks pakāries vai sabraukts, citādi vardarbīgi aizgājis. Mēs klusi lūdzam, līdzi ciešam un klusi rīkojamies. Meklējam drošus patvērumus kur dziedināties, kur mums nekas par to neatgādina.
Vai mēs kā pārdzīvojam un šausmināmies, ka masveidā tiek nežēlīgi slepkavoti lopiņi, dzīvnieciņi, gotiņas. Nē mēs skrubinot kauliņus ap līķiem, šnakstinot un smejoties, kāri to gaļiņu ēdam kā brokastu cīsiņu, kotletīti, burgerīti. Pat paldies lopiņam nepasakām, ka tas mani pabarojis, pat lūgšanu ne noskaitam. Varbūt mums vispār raksturīgs Līķu Kults? Ja visa dzīve paiet ap gaļas sagādāšanu, kapiņiem un kapakmeņiem, kariem, Kristus līķi baznīcas centrā, tā vietā lai viņu tur redzētu spēka pilnu, mīlošu skatu. ⁉️ Piedod, ja ar šo aizskāru, zinu, ļoti jūtīga tēma daudziem.
Es zinu ka lielai daļai pasaules elites, mēs parastie cilvēki esam lopiņi, viņi mūs uzskata par dzīvniekiem, enerģijas donoriem. Viņiem tāds karš ir tik peļņa un zaudēt pāris tūkstošus cilvēkdzīvniekus, dēļ milzu peļņas un savu iegribu apmierināšanas, tas viņiem ir nieks, jo viņi ir taču tas izredzētais gēns, kuriem tiesības lemt kā būt, un turpināties. Tad jāsāk domāt, kāpēc mēs viņiem esam tik kaujami dzīvniekcilvēki? Varbūt tas Dieva pirksts, mēs paši esam tādi varmākas, nelieši, meļi, krāpnieki, sekli patērētāji, gan savās ģimenēs, dzimtās un tāpat bez žēlastības kaujam gotiņas, stirniņas, sievas, vīrus mentāli, uzšaujam pļaukas saviem bērniem. Mums svarīgi, lai būtu kārtējā kotlete - līķis pusdienās smuki uz šķīvja, mūsu dārgai ģimenei, ģimene taču jābaro, svēta lieta taču, nepaēdusi, neskolota ģimene kauna traips, tas nekas ka patiesībā vairums klusi neieredzam savus vīrus, sievas, vecākus. Labāk novērsīsimies no sevis un redzēsim Putinu, Ukrainu, kovidu. Un par tām kotletēm nepasakāmies, ka Gotiņa tam ziedojusies. Kur nu kotletēm, saviem tuvajiem paldies nepasakām par labo, par ziedošanos mūsu ērtību labā… mums ir kur pamatīgi augt, katram sevī, savā sirdī… un ticu, ka to varam…kolektīvi dziedināt savas mentālās traumas…
Ja visur rādītu, izkarinātu karodziņus, bildes kā fermās slaktē lopiņus kā kara ciešanas, tad daudzi aizdomātos un ātri kļūtu veģetārieši. Es to kā bērns redzēju, augu tajā, tāpēc arī kļuvu veģetāriete. Man gotiņa, stirniņa un Ukrainas cilvēks ir vienādi žēl. Kaut nenoliedzu gaļas ēšanu, jo visi viens otru ēdam, bet cieņai pret lopu jābūt. Kāpēc tad neēst suni, vectēvu, gaļu taču neskādē. Var būt arī citādi, es gaļu neēdu jau 25 gadus, kaut esmu 0 asinsgrupa, kura ir gaļēdāja grupa. Nomirusi vēl neeesmu, veselība labāka kā daudziem gaļēdājiem. Sajūta, ka dzīve aicina cilvēci mainīt domas uz saudzīgāku režīmu, gan masveida cilvēku slepkavošanā, gan industriālajā lopu slepkavošanā. Jo var dzīvot citādi, gan ēst citādi. Cieņā pret jebkuru dzīvo radību…
Mēs kliedzam par Putina nelietībām, bet vai kliedzam par dzimtu, ģimenes nelietībām, kur pašu bērni, sievas vīri, brāļi māsas, radi apzaguši viens otru, atņēmuši svētāko, iznīcinājuši visu kas svēts. Tādu kauna traipu ir gandrīz katrā dzimtā. Bet par to mēs skaļi nerunājam, slēpjam. Klusi gadsimtiem ciešam. Arī tam jāliek punkts.
Nelielas pārdomas par Polijas braucienu un identitāti, mugurkaulu. Starpcitu Polijā reti arī kāds runā krieviski vai angliski, izņemot jauno paaudzi, kura augusi digitāli - angliski. Kaut valodas labi zināt. Latvieši gan labi iemācījušies krievu valodu. Jo prot locīties līdzi, bieži tas labi noder. Tas nav stāsts par krieviem, bet latviešiem, kuri locas visam līdzi gan labā, gan sliktā nozīmē. Vai mēs apzinamies, ka mūsu senajā Dievzemē bija bramaņi, pie kuriem brauca dziedināties no visas pasaules, jo viņi bija dziļā kontaktā ar sevi, nevis pazuduši sintētiskās prievītēs un lētā, tukšā, ķīmiskā pārtikā, kas attiecīgi radījuši sintētisku izpratni par dzīvi. Daudz ceļojot man vistuvāk ir vienkāršie iezemieši, cilvēki kuri ir dziļā kontaktā ar dievišķo, kurus maz skārusi attīstība.
Tas arī liek domāt, ka mēs viegli zaudējam savu identitāti saknēs, viegli kam visam locamies līdzi jau gadsimtiem. Kāds kungs atnāks, tādam kā jauna meitene pārdosimies par grasi. Te krievi, vāci, zviedri, Eiropa, Amerika. Un to ko mums pamet, to garsi uzskatām par ko vērtīgu. Jo savu būtību, sakni esam pazaudējuši. Grasis ātri pazūd, bet piesmietā meitene paliek. Un gadsimtiem nes sevī apzagto, aizvainojuma, piesmieto sāpi.
Vai tam visam var pielikt punktu, domāju, ka var. Jo beidzot ir sācies Zelta laikmets, melu, tumsonības, izmantošanas laikmetam rit pēdējie soļi. Mums ir visas iespējas radīt paradīzi zemes virsū, kur viss ir vienots cieņā, mīlestībā, līdzcietībā, radīšanā, zemes atjaunošanā. Kur nav reliģiju, robežu strīdi un aizvainojumi. Kur visi esam kā māsas un brāļi, visā pasaulē. Tik tikumība un ētika, mīlestība ir vērtības. Un tur katram pašam ar sevi milzīgs darbiņš, izmēst dzimtu, sabiedrības sāpes, aizvainojumus. Beigt karu sevī. Vai esi tam gatavs?
Protams tiem kuriem gribas kaut, karot, ciest, atriebties, tādā laikmetā nebūs vietas, jo tās ir vecas vibrācijas un tādām dvēselēm būs jāpaliek ciešanu pasaulēs. Viss ir daudzdimensionāls!
Apzinamies ko domājam, jūtam, darām, ēdam, izstarojam! Prieks ir augstas frekvences emocija un noteikti vajadzīgs arī traģēdijā, līdzās līdzcietībai, saprātīgai rīcībai!
Viss ir Dieva pieskatīts, pilnīgs un Dievs zina ko dara!
Kā Tev liekas, kāpēc Polijā visās malās neredzēju Ukrainas simboliku? Kā Tu to skaidrotu?