Post by k on Mar 11, 2022 0:08:31 GMT 3
nacionalas attiecibas Latvija
Gundars Udris
18 gadu vecumā es slikti runāju krievu valodā, bet gribēju pelnīt naudu. PSRS laikos, neiesaistoties Komjaunatnē (Reirs, Kargins, Čevers u.c.) vai PSKP (Lembergs un daudzi citi vēlāko laiku miljonāri) un nekļūstot par minēto organizāciju nomenklatūras pārstāvi, nebija daudz iespēju, kur to varēja nopelnīt. Viena no tādām vietām bija strādāt restorānā (tējas naudas, valūtas maiņas, spekulācijas u.c. iespējas). Nebija viegli tur tikt strādāt, bet iespējams tas bija! Tur es iepazinos ar krievu, ukraiņu, ebreju un citu tautību pārstāvjiem. Par armēņiem, azerbaidžāņiem, gruzīniem šoreiz nebūs stāsts. 🙂 Tur es iepazinu, tā saucamo, krievu, vai slāvu, plašo dvēseli. Tur es ieguvu labus un īstus draugus, - krievvalodīgos cilvēkus. Savus kolēģus un klientus. Viens no tā laika draugiem mani no reālas noslīkšanas jūrā ir izglābis. 🙏 Ar dažiem (diviem, - ebreju un krievu) kopā esam taisījuši manu pirmo SIA (1991.gadā), ar dažiem kopā gājām uz barikādēm ... Vismaz visi tie krieviski runājošie cilvēki, kuri man bija apkārt, bija noskaņoti par Latvijas neatkarību un nesastāvēja nekādās interfrontēs vai citās Latvijas neatkarīgai valstij naidīgās organizācijās. Viņi bija izpalīdzīgi, draudzīgi, gatavi par draugu vienmēr pastāvēt (pat ar kulakiem), ar labu humoru izjūtu, vienu vārdu sakot, - forši cilvēki!
Pēc neatkarības iegūšanas Latvijas valsts lielu daļu šo cilvēku "uzmeta", - nedodama viņiem Latvijas valsts pilsonību. Nedodot tiesības vēlēt, patriotismu un visu to, ko dod apziņa par piederību un vajadzību valstij! Protams, daudzos dzima aizvainojums un neapmierinātība. Un tā Latvijā dzima un veidojās divas kopienas. Latviski runājošai kopienai nebija īsti vajadzīgi viņi, - krievvalodīgie, krievvalodīgie, savukārt, tīri labi iztika bez latviešu kopienas un informatīvās telpas...
Visa iepriekš minētā sakarā, šodien mēs (pēc 30 gadiem) esam nonākuši tur, kur esam, - 21% krievvalodīgo atbalsta Krieviju, 57 % nezina, ko atbalstīt vai neatbalsta nevienu. Lai gan jautājums arī, piemēram, krievam un zinot, kurā informācijas telpā viņš pēdējos gadus ir dzīvojis, ir provokatīvs, - atbalstiet Krieviju vai Ukrainu? Protams, ir arī tāda lieta, kā asinsbalss! ☝️ Jautājumam, manuprāt, būtu jāskan, - kara gadījumā Latvijā (ja būtu izvēle, jo mobilizācijas gadījumā izvēles jau nebūs), kurā pusē jūs karotu?
Ko es ar visu šo garo rakstu gribu pateikt! To, ka es cienu krievus, ukraiņus, ebrejus, un citus cilvēkus, kuriem dzimtā valoda ir krievu. Es esmu palīdzējis visiem cilvēkiem, nekad tos nešķirojot pēc tautības! Es negribu un neticu tam, ka mēs kādreiz varētu karot pretējas frontēs! Pie velna visas tās simtiem gadiem vecās vēstures, - impērijas, Ļeņinu, Sarkanos strēlniekus, boļševikus, komunistus u.c. Tiekamies, runājam, diskutējam! Esmu gatavs iesaistīties partijās (lai arī īsti neesmu partiju cilvēks, esmu diezgan liels individuālists), NVO un visur citur, lai tikai mēs būtu kopā un viens otru atkal, vai beidzot, saprastu!
Gundars Udris
18 gadu vecumā es slikti runāju krievu valodā, bet gribēju pelnīt naudu. PSRS laikos, neiesaistoties Komjaunatnē (Reirs, Kargins, Čevers u.c.) vai PSKP (Lembergs un daudzi citi vēlāko laiku miljonāri) un nekļūstot par minēto organizāciju nomenklatūras pārstāvi, nebija daudz iespēju, kur to varēja nopelnīt. Viena no tādām vietām bija strādāt restorānā (tējas naudas, valūtas maiņas, spekulācijas u.c. iespējas). Nebija viegli tur tikt strādāt, bet iespējams tas bija! Tur es iepazinos ar krievu, ukraiņu, ebreju un citu tautību pārstāvjiem. Par armēņiem, azerbaidžāņiem, gruzīniem šoreiz nebūs stāsts. 🙂 Tur es iepazinu, tā saucamo, krievu, vai slāvu, plašo dvēseli. Tur es ieguvu labus un īstus draugus, - krievvalodīgos cilvēkus. Savus kolēģus un klientus. Viens no tā laika draugiem mani no reālas noslīkšanas jūrā ir izglābis. 🙏 Ar dažiem (diviem, - ebreju un krievu) kopā esam taisījuši manu pirmo SIA (1991.gadā), ar dažiem kopā gājām uz barikādēm ... Vismaz visi tie krieviski runājošie cilvēki, kuri man bija apkārt, bija noskaņoti par Latvijas neatkarību un nesastāvēja nekādās interfrontēs vai citās Latvijas neatkarīgai valstij naidīgās organizācijās. Viņi bija izpalīdzīgi, draudzīgi, gatavi par draugu vienmēr pastāvēt (pat ar kulakiem), ar labu humoru izjūtu, vienu vārdu sakot, - forši cilvēki!
Pēc neatkarības iegūšanas Latvijas valsts lielu daļu šo cilvēku "uzmeta", - nedodama viņiem Latvijas valsts pilsonību. Nedodot tiesības vēlēt, patriotismu un visu to, ko dod apziņa par piederību un vajadzību valstij! Protams, daudzos dzima aizvainojums un neapmierinātība. Un tā Latvijā dzima un veidojās divas kopienas. Latviski runājošai kopienai nebija īsti vajadzīgi viņi, - krievvalodīgie, krievvalodīgie, savukārt, tīri labi iztika bez latviešu kopienas un informatīvās telpas...
Visa iepriekš minētā sakarā, šodien mēs (pēc 30 gadiem) esam nonākuši tur, kur esam, - 21% krievvalodīgo atbalsta Krieviju, 57 % nezina, ko atbalstīt vai neatbalsta nevienu. Lai gan jautājums arī, piemēram, krievam un zinot, kurā informācijas telpā viņš pēdējos gadus ir dzīvojis, ir provokatīvs, - atbalstiet Krieviju vai Ukrainu? Protams, ir arī tāda lieta, kā asinsbalss! ☝️ Jautājumam, manuprāt, būtu jāskan, - kara gadījumā Latvijā (ja būtu izvēle, jo mobilizācijas gadījumā izvēles jau nebūs), kurā pusē jūs karotu?
Ko es ar visu šo garo rakstu gribu pateikt! To, ka es cienu krievus, ukraiņus, ebrejus, un citus cilvēkus, kuriem dzimtā valoda ir krievu. Es esmu palīdzējis visiem cilvēkiem, nekad tos nešķirojot pēc tautības! Es negribu un neticu tam, ka mēs kādreiz varētu karot pretējas frontēs! Pie velna visas tās simtiem gadiem vecās vēstures, - impērijas, Ļeņinu, Sarkanos strēlniekus, boļševikus, komunistus u.c. Tiekamies, runājam, diskutējam! Esmu gatavs iesaistīties partijās (lai arī īsti neesmu partiju cilvēks, esmu diezgan liels individuālists), NVO un visur citur, lai tikai mēs būtu kopā un viens otru atkal, vai beidzot, saprastu!