Post by k on Jan 3, 2021 17:55:39 GMT 3
Lai nepaliktu par Tirānu - bez dvēseles, saltu aprēķinātāju
Izstāstīšu no otras puses.
Es viņu cienu. Viņa visu ir nožēlojusi. Viņa apzinās, ka nevar neko mainīt, varot vien lūgt piedošanu Dievam. Viņai grūti dzīvot. Viņa tagad saviem bijušajiem skolēniem teic, ka saprot, cik bijusi netaisna, paštaisna un nežēlīga. Bet viņa vienkārši ticēja ideoloģijai, bija ideāls sava laika produkts un instruments.
Viņa bija skolas direktore. Skola bija laba. Es tur nonācu pēdējā skolas gadā, un man bija tik brīnišķīga klase, ka es tur garīgi piedzimu. To var tikai tādā visaptverošā mīlestībā. Mēs bijam 10 meitenes un 10 puikas, un katram no viņiem mocis. Mēs skaisti dzīvojām. Vispār skolā.
Atmoda jau jutās gaisā, bet vēl nebija. Pašā pavasarī divi puikas tika izsaukti uz kara komisariātu, un viņi smiedamies atstāstīja, kā tika prasīts, lai viņi ietu uz kara skolu. Vēlāk sapratām, ka kaut kad, lai atkratītos no direktores, kas bija uz to uzspiedusi, viņi bija attraukuši: jājā. Direktore bija viņus pieteikusi, arī pati savu puiku, otrklasnieku, redzēja tai suvoroviešu skolā, liktenis viņam bija izlemts.
Kad tie mani klasesbiedri atgriezās no kara komisariāta, kur atbildeja nēnē, direktore mani izsauca pie sevis, es esot viņiem sagrozījusi galvas. Abiem diviem uzreiz? – es šokā spēju tik attraukt. Tika sasaukta man veltīta pedagoģiskās padomes sēde, gadus vēlāk skolotāji diezgan šokēti vēl stāstīja, kā es tur tiku saukta par mauku un tā tālāk. Man piestiprināja apsardzi, bez tās meitenes es nedrīkstēju pārvietoties. Bet es tolaik vēl pat bučojusies dzīvē nebiju. Žetonu vakarā (1.bilde – ŽV uzvedumā) direktore visai zālei bija stāstījusi, ka esmu sadraudzējusies ar visas skolas meitenēm, un, pati sasārtusi, koķeti piebilda: “un nav atstājusi vienaldzīgus arī puišus”, un man par tādu viņas stāstiņu bija ļoti neērti, bet jau izlaidumā (2.bilde) ilgi kratīja roku, stāstīdama man par meitenes tikumu. Varonīgi smīnēdama aizstāvībai un sargot pašapziņu, skatījos viņai visu to laiku acīs. Bet tad jau es vismaz biju bučojusies.
Dažus gadus vēlāk mēs 140 km sēdējām blakus autobusā, sen jau bija Atmoda, viņa daudz par sevi izstāstīja. Par mani nerunājām, bet pa ceļam es viņai no sirds piedevu.
Biju arī zinājusi, ka viena meitene skolā, kādus gadus pirms manis, bija palikusi stāvoklī, atteicās no aborta, un direktore izmeta viņu no skolas, pa visu rajonu veica publisku nozākāšanu, lai paši izskatītos šķīsti un padomju vara uzslavētu, un to meiteni stāvoklī pretim paņēma tikai tāla nomales skola, lai varētu skolu pabeigt.
Tagad, pirms nedaudz gadiem, direktore bija nokļuvusi uz konsultāciju Onkoloģijas centrā, un tur pretim daktere – pēc vārda, uzvārda direktore viņu atpazīst: viņa ir tas bērns, ko neuztaisīja abortā. Direktore pati to stāsta saviem bijušajiem skolēniem, šausmās par sevi toreiz.
Kad pēdējā laikā FB un sevišķi tviterī lasu it kā kādreiz normālu meiteņu tik aroganto paštaisnumu, traku mobingu pret jebkuru, kurš apšauba viņu uzlikto vienīgo patiesību, kas varbūt pat ir pret kādu likumu un varbūt reizēm – pret Satversmi, aizvien vairāk šokējos – kāpēc, kurā brīdī viņas kļūst kā mana direktore, tieši kas viņās notiek? Vecumā, kad dabiskā veidā cilvēki kļūst viedāki un plastiskāki. Pēc visādiem saviem pārdzīvojumiem, kad cilvēki parasti kļūst empātiskāki. Tieši empātijas faila viņās nav. Un kauns pārņem. Brīžam pieķeru sevi pie lomu un kabinetu dalīšanas viņām tajās Komunistiskās partijas mājās mazpilsētu centros. Tā lauzt citus cilvēkus...
Nu, patiesībā man laikam ir skaidrs, kas šajos cilvēkos notiek. Arī par to mazliet rakstu e-grāmatā, kura būs tad, kad beigšu rediģēt izdzisušo daļu. Arī šobrīd man bija jāturpina, bet es rakstu šo postu. Nevajadzēja iet tviterī pēdējās dienas, pati vainīga. Nekas, tieši pēc nedēļas man dzimšanas diena, ceru jau būt bezrūpīga.
Izstāstīšu no otras puses.
Es viņu cienu. Viņa visu ir nožēlojusi. Viņa apzinās, ka nevar neko mainīt, varot vien lūgt piedošanu Dievam. Viņai grūti dzīvot. Viņa tagad saviem bijušajiem skolēniem teic, ka saprot, cik bijusi netaisna, paštaisna un nežēlīga. Bet viņa vienkārši ticēja ideoloģijai, bija ideāls sava laika produkts un instruments.
Viņa bija skolas direktore. Skola bija laba. Es tur nonācu pēdējā skolas gadā, un man bija tik brīnišķīga klase, ka es tur garīgi piedzimu. To var tikai tādā visaptverošā mīlestībā. Mēs bijam 10 meitenes un 10 puikas, un katram no viņiem mocis. Mēs skaisti dzīvojām. Vispār skolā.
Atmoda jau jutās gaisā, bet vēl nebija. Pašā pavasarī divi puikas tika izsaukti uz kara komisariātu, un viņi smiedamies atstāstīja, kā tika prasīts, lai viņi ietu uz kara skolu. Vēlāk sapratām, ka kaut kad, lai atkratītos no direktores, kas bija uz to uzspiedusi, viņi bija attraukuši: jājā. Direktore bija viņus pieteikusi, arī pati savu puiku, otrklasnieku, redzēja tai suvoroviešu skolā, liktenis viņam bija izlemts.
Kad tie mani klasesbiedri atgriezās no kara komisariāta, kur atbildeja nēnē, direktore mani izsauca pie sevis, es esot viņiem sagrozījusi galvas. Abiem diviem uzreiz? – es šokā spēju tik attraukt. Tika sasaukta man veltīta pedagoģiskās padomes sēde, gadus vēlāk skolotāji diezgan šokēti vēl stāstīja, kā es tur tiku saukta par mauku un tā tālāk. Man piestiprināja apsardzi, bez tās meitenes es nedrīkstēju pārvietoties. Bet es tolaik vēl pat bučojusies dzīvē nebiju. Žetonu vakarā (1.bilde – ŽV uzvedumā) direktore visai zālei bija stāstījusi, ka esmu sadraudzējusies ar visas skolas meitenēm, un, pati sasārtusi, koķeti piebilda: “un nav atstājusi vienaldzīgus arī puišus”, un man par tādu viņas stāstiņu bija ļoti neērti, bet jau izlaidumā (2.bilde) ilgi kratīja roku, stāstīdama man par meitenes tikumu. Varonīgi smīnēdama aizstāvībai un sargot pašapziņu, skatījos viņai visu to laiku acīs. Bet tad jau es vismaz biju bučojusies.
Dažus gadus vēlāk mēs 140 km sēdējām blakus autobusā, sen jau bija Atmoda, viņa daudz par sevi izstāstīja. Par mani nerunājām, bet pa ceļam es viņai no sirds piedevu.
Biju arī zinājusi, ka viena meitene skolā, kādus gadus pirms manis, bija palikusi stāvoklī, atteicās no aborta, un direktore izmeta viņu no skolas, pa visu rajonu veica publisku nozākāšanu, lai paši izskatītos šķīsti un padomju vara uzslavētu, un to meiteni stāvoklī pretim paņēma tikai tāla nomales skola, lai varētu skolu pabeigt.
Tagad, pirms nedaudz gadiem, direktore bija nokļuvusi uz konsultāciju Onkoloģijas centrā, un tur pretim daktere – pēc vārda, uzvārda direktore viņu atpazīst: viņa ir tas bērns, ko neuztaisīja abortā. Direktore pati to stāsta saviem bijušajiem skolēniem, šausmās par sevi toreiz.
Kad pēdējā laikā FB un sevišķi tviterī lasu it kā kādreiz normālu meiteņu tik aroganto paštaisnumu, traku mobingu pret jebkuru, kurš apšauba viņu uzlikto vienīgo patiesību, kas varbūt pat ir pret kādu likumu un varbūt reizēm – pret Satversmi, aizvien vairāk šokējos – kāpēc, kurā brīdī viņas kļūst kā mana direktore, tieši kas viņās notiek? Vecumā, kad dabiskā veidā cilvēki kļūst viedāki un plastiskāki. Pēc visādiem saviem pārdzīvojumiem, kad cilvēki parasti kļūst empātiskāki. Tieši empātijas faila viņās nav. Un kauns pārņem. Brīžam pieķeru sevi pie lomu un kabinetu dalīšanas viņām tajās Komunistiskās partijas mājās mazpilsētu centros. Tā lauzt citus cilvēkus...
Nu, patiesībā man laikam ir skaidrs, kas šajos cilvēkos notiek. Arī par to mazliet rakstu e-grāmatā, kura būs tad, kad beigšu rediģēt izdzisušo daļu. Arī šobrīd man bija jāturpina, bet es rakstu šo postu. Nevajadzēja iet tviterī pēdējās dienas, pati vainīga. Nekas, tieši pēc nedēļas man dzimšanas diena, ceru jau būt bezrūpīga.