Post by jane on Nov 20, 2020 17:48:10 GMT 3
Parasti nevienu nelasu. Bet šo meiteni atceros no viņas pingvīnu sāgas. Pirms dažiem gadiem viņa lūdza ziedojumus, lai varētu piepildīt savu sapni - aizbraukt uz Antarktīdu. Laikam jau dabūja tos ziedojumus un aizbrauca.
Izslimojusi tagad kovidu.
- Kā noritēja saslimšana? Vai tā bija smaga? Kādi bija simptomi? Kāda bija pašsajūta slimojot?
Pirmā nedēļa bija smaga – bija ļoti stipras galvassāpes, tām pievienojās muskuļu sāpes, kaulu laušana. Bija arī sauss klepus, nedaudz sāpēja kakls, acis, uz laiku pazuda oža un garša. Papildus šiem simptomiem bija izteikts nespēks un grūtības uztvert sarežģītākas lietas, smadzenes strādāja lēnāk. Tomēr manas galvenās raizes, ka slimība varētu pārņemt jau tā daudz cietušās plaušas, nepiepildījās. Otrajā nedēļā saglabājās nogurums, bet sāpes pamazām norima. Trešajā nedēļā jau sāku justies samērā labi, 21. dienā veicu atkārtotas analīzes un tās bija negatīvas. Kopumā mana slimības gaita bija salīdzinoši viegla, nebija nepieciešamība doties uz slimnīcu.
- Kas bija grūtākais visā šajā Covid-19 stāstā?
Sākumā tās bija bailes par to, ka slimība varētu mani skart smagā formā un es varētu nomirt. Pēc tam bija bažas par to, ka smadzeņu kapacitāte varētu neatjaunoties un organismam varētu būt ilgtermiņa sekas. Tāpat bija psiholoģiski smagi zvanīt visiem cilvēkiem, ar kuriem biju tikusies starp inficēšanās brīdi un simptomu parādīšanos, lai brīdinātu par to, ka esmu slima un, iespējams, esmu viņus inficējusi.
- Lūdzu, padalieties ar atziņām, kas gūtas Covid-19 slimošanas laikā!
Man galvenā atziņa – ir jāpieskata savējie! Smagākajos slimošanas brīžos ir grūti gan fiziski, gan psiholoģiski, var būt apdraudēta slimnieka spriestspēja, tāpēc ir būtiski, ka kāds piegādā ēdienu, nepieciešamos medikamentus, seko līdzi slimības norisei, lai laikus vērstos pie mediķiem. Es ļoti novērtēju savas ģimenes un draugu atbalstu, tagad cenšos atlīdzināt, jo man tuva draudzene ir Covid-19 pozitīva.
Otra atziņa – Covid-19 var dabūt gandrīz jebkur, kur ir cilvēcisks kontakts, tāpēc svarīgi piesargāties un sekot epidemiologu norādījumiem.
- Vai esat jau pilnībā atgriezusies līdz tam ierastajā dzīvē vai tomēr vēl jūtat Covid-19 sekas?
Joprojām jūtu nogurumu – darot fizisku darbu, nevaru paveikt tik daudz kā agrāk, sagurstu diezgan ātri. Arī prāts vēl nav tik ass kā kādreiz, bet ir daudz labāk nekā akūtajā slimošanas laikā. Cenšos atgriezties darbos lēnām un uzmanīgi.
- Vai slimošanas laikā saskārāties ar kādiem mītiem par Covid-19? Varbūt jums pašai pirms tam bija izveidojušies priekšstati, kas vēlāk izrādījās aplami?
Man bija pāris virtuālas sarunas ar cilvēkiem, kas uzskata, ka Covid-19 neeksistē, kā arī daži pārmetumi, ka publiski runāju par slimību – tā neklājoties darīt.
Bet tādi bija atsevišķi cilvēki, absolūti lielais vairākums teica paldies un vēlēja veselību. Es pati biju domājusi, ka Rīga ir bīstamāka nekā lauki, bet manā gadījumā viss izrādījās otrādi. Es biju domājusi, ka hroniskos slimniekus Covid-19 noteikti skars smagāk nekā veselos – arī tas nav taisnība: es tiku cauri samēra viegli, bet citi, veseli cilvēki, ir miruši.
Man šķiet, ka tā ir viena no Covid-19 īpatnībām – mēs nevaram īsti prognozēt, kā tieši tas ietekmēs katru cilvēku vai šis vīruss nebūs liktenīgs tev . Tāpat mēs joprojām ļoti maz zinām par ilgtermiņa sekām, kas, iespējams, var būt bīstamākas nekā akūtā slimošanas gaita.
jauns.lv/raksts/par-veselibu/414555-vina-uzvareja-covid-19-atklata-saruna-ar-zani-eninu
Izslimojusi tagad kovidu.
- Kā noritēja saslimšana? Vai tā bija smaga? Kādi bija simptomi? Kāda bija pašsajūta slimojot?
Pirmā nedēļa bija smaga – bija ļoti stipras galvassāpes, tām pievienojās muskuļu sāpes, kaulu laušana. Bija arī sauss klepus, nedaudz sāpēja kakls, acis, uz laiku pazuda oža un garša. Papildus šiem simptomiem bija izteikts nespēks un grūtības uztvert sarežģītākas lietas, smadzenes strādāja lēnāk. Tomēr manas galvenās raizes, ka slimība varētu pārņemt jau tā daudz cietušās plaušas, nepiepildījās. Otrajā nedēļā saglabājās nogurums, bet sāpes pamazām norima. Trešajā nedēļā jau sāku justies samērā labi, 21. dienā veicu atkārtotas analīzes un tās bija negatīvas. Kopumā mana slimības gaita bija salīdzinoši viegla, nebija nepieciešamība doties uz slimnīcu.
- Kas bija grūtākais visā šajā Covid-19 stāstā?
Sākumā tās bija bailes par to, ka slimība varētu mani skart smagā formā un es varētu nomirt. Pēc tam bija bažas par to, ka smadzeņu kapacitāte varētu neatjaunoties un organismam varētu būt ilgtermiņa sekas. Tāpat bija psiholoģiski smagi zvanīt visiem cilvēkiem, ar kuriem biju tikusies starp inficēšanās brīdi un simptomu parādīšanos, lai brīdinātu par to, ka esmu slima un, iespējams, esmu viņus inficējusi.
- Lūdzu, padalieties ar atziņām, kas gūtas Covid-19 slimošanas laikā!
Man galvenā atziņa – ir jāpieskata savējie! Smagākajos slimošanas brīžos ir grūti gan fiziski, gan psiholoģiski, var būt apdraudēta slimnieka spriestspēja, tāpēc ir būtiski, ka kāds piegādā ēdienu, nepieciešamos medikamentus, seko līdzi slimības norisei, lai laikus vērstos pie mediķiem. Es ļoti novērtēju savas ģimenes un draugu atbalstu, tagad cenšos atlīdzināt, jo man tuva draudzene ir Covid-19 pozitīva.
Otra atziņa – Covid-19 var dabūt gandrīz jebkur, kur ir cilvēcisks kontakts, tāpēc svarīgi piesargāties un sekot epidemiologu norādījumiem.
- Vai esat jau pilnībā atgriezusies līdz tam ierastajā dzīvē vai tomēr vēl jūtat Covid-19 sekas?
Joprojām jūtu nogurumu – darot fizisku darbu, nevaru paveikt tik daudz kā agrāk, sagurstu diezgan ātri. Arī prāts vēl nav tik ass kā kādreiz, bet ir daudz labāk nekā akūtajā slimošanas laikā. Cenšos atgriezties darbos lēnām un uzmanīgi.
- Vai slimošanas laikā saskārāties ar kādiem mītiem par Covid-19? Varbūt jums pašai pirms tam bija izveidojušies priekšstati, kas vēlāk izrādījās aplami?
Man bija pāris virtuālas sarunas ar cilvēkiem, kas uzskata, ka Covid-19 neeksistē, kā arī daži pārmetumi, ka publiski runāju par slimību – tā neklājoties darīt.
Bet tādi bija atsevišķi cilvēki, absolūti lielais vairākums teica paldies un vēlēja veselību. Es pati biju domājusi, ka Rīga ir bīstamāka nekā lauki, bet manā gadījumā viss izrādījās otrādi. Es biju domājusi, ka hroniskos slimniekus Covid-19 noteikti skars smagāk nekā veselos – arī tas nav taisnība: es tiku cauri samēra viegli, bet citi, veseli cilvēki, ir miruši.
Man šķiet, ka tā ir viena no Covid-19 īpatnībām – mēs nevaram īsti prognozēt, kā tieši tas ietekmēs katru cilvēku vai šis vīruss nebūs liktenīgs tev . Tāpat mēs joprojām ļoti maz zinām par ilgtermiņa sekām, kas, iespējams, var būt bīstamākas nekā akūtā slimošanas gaita.
jauns.lv/raksts/par-veselibu/414555-vina-uzvareja-covid-19-atklata-saruna-ar-zani-eninu