|
Post by k on Sept 4, 2020 18:06:45 GMT 3
Ēdiens, gatavošana, ikvakara pārtikas deva*************** Eglītes pankūku recepte receptes.tvnet.lv/recepte/19557-planas-pankukas-brokastim1.5 glāze miltu 2 olas 1 glāze piena 1 glāze ūdens 2 ēd. k. eļļas 2 ēd. k. cukura Šķipsna sāls Sakuļ olas ar cukuru un sāli. Tad pielej pienu, ūdeni - samaisa. Pieber miltus un kārtīgi sajauc, lai mīkla ir bez kunkuļiem. Beigās mīklai pievieno tās 2 ēdamkarotes eļļas un samaisa. Mīklu plānā kārtā lej uz karstas pannas ar mazliet eļļu. Lai labi garšo! "citreiz abas glāzes var pienu, nevis vienu pienu un otru ūdeni"
|
|
|
Post by k on Sept 8, 2020 13:22:16 GMT 3
No Ingūna Bedikere - slinkā ābolkūka - AT ZS Dižbajāri, Ikšķile
Kāda jums šodien diena?
Man tomātu diena un gardas sliņķu ābolkūkas diena. Kāpēc sliņķu? Jo ļoti ātri un viegli pagatavojama priekš tiem, kuri neskaita kalorijas.
Recepti tūlīt uzrakstīšu.
Bet rindā vēl gaida cidonijas, kabači, gurķi un tad atkal tomāti.
Nu nebeidzās tā lauksaimnieku sezona. Un tad jau vēl ķiploki jāstāda.
Recepte:
4 olas kārtīgi saputo ar nepilnu glāzi cukura. Lai masa kļūst gaiša. Tad masā lēni iecilā nepilnu glāzi izsijātus miltus. Iesmērē veidni ar sviesta gabaliņu. Ielej ābolkūkas masu veidnē ( vēlams lai veidne nav dziļa ar augstām malām, labāk izcepsies seklākā ). Uzliek ābolu šķēlītes un viegli pārkaisa ar cukuru.
Cep 180 grādu t~ 15-20 min.
Pārbauda iedurot kūkā sērkociņu un apskatot vai mīkla nav pielipusi pie kociņa. Ja nav pielipusi, tad gatava!
Labu apetīti pirmdienā! 🙏😇🥧☕️☕️
|
|
|
Post by k on Oct 13, 2020 15:22:52 GMT 3
|
|
|
Post by jane on Oct 13, 2020 16:26:13 GMT 3
Un pats kaut ko konservē?
|
|
|
Post by k on Oct 13, 2020 16:33:10 GMT 3
Un pats kaut ko konservē? Man mutere ar to nodarbojās
|
|
|
Post by jane on Oct 13, 2020 16:43:24 GMT 3
Bet tagad Tev pašam kaut ko vajadzētu sākt, ne?
|
|
|
Post by k on Oct 13, 2020 16:52:57 GMT 3
Bet tagad Tev pašam kaut ko vajadzētu sākt, ne? Kad vajadzēs, būs motivācija, iespējas, tad sākšu
|
|
|
Post by k on Oct 14, 2020 18:22:42 GMT 3
Elena Lenko to Хроники Eбaнapия
Сказать ведь им, что, например, престижная итальянская приправа орегано - это всего лишь душица, которую её бабка заваривала ей в детстве от кашля - удавятся от ужаса бытия и несовершенства мира.
А моцарелла - это если в молоко плеснуть скисшего вина (уксуса, говоря проще), и откинуть на марлю. Неликвид, в общем, который пить никто уже не может, утилизировать хоть как-то.
Добить тем, что суши - это когда нищий рыбак (которого на берегу за блеск ножа просто зарубит любой самурай) сидит в море в лодке и торопясь, срезает дольками мясо со свежепойманной рыбы, потому что развести огонь нельзя. Потом макает в уксус, потому что в рыбе весёлые червячки кишат, а потом лезет холодной рукой в мешок с рисом, скатывает там комочек влажного и солёного от морской воды риса и жрёт это. Причем панически оглядываясь, не видит ли кто - они вообще это в мозг не смогут уложить.
Можно провести контрольный выстрел, рассказав, что такое фондю. Это когда нищий швейцарский крестьянин, обогревая зимой хату собственным теплом, ползёт в погреб (а там всё сожрано) и собирает окаменелые обрезки сыра, чтобы разогреть их и когда они станут мягкими - дабы туда сухари макать. Просто потому что жрать было нечего.
Ещё стоит напомнить, что единственное блюдо американской кухни - это украденная у индейцев птица, и мега-праздник беглого англо-переселенца (т.е. уголовника) который годами жрал солонину и бобы. Вот мега-праздник у этого интеллектуала был - раз в год поесть большую запечённую птицу, стырив её у местных (которых в рамках протестантской благодарности потом отравить исподтишка).
А престижный французский суп буйабес - это когда рыбак, живущий прямо в своей лодчонке (потому что даже на шалаш на берегу денег нет), продав основной улов, заваривает остаток улова - который не удалось продать даже за гроши.
|
|
|
Post by murka on Oct 14, 2020 19:20:01 GMT 3
un ko tu ar sho gribeeji pateikt?
|
|
|
Post by k on Nov 10, 2020 19:30:29 GMT 3
Pie JUGLAS Maximas tirgo paiku, brīnijos, ka ķiploki ap 3 euro nopirku 2 , tak no viņiem 4/5 sapuvušas, tad jau Maximā labāki
|
|
|
Post by k on Nov 12, 2020 18:43:24 GMT 3
biju Maxima, ir pamatīgas atlaides, kā Cālī skorbuļa diskusijā rakstīja, ka tauta pūļiem gāžoties uz veikalu Olas pa 8 centi, 20 nopirku, u.c. lietas
|
|
|
Post by jane on Nov 12, 2020 18:49:37 GMT 3
Ja? Nezināju. Ārkārtas situācija, bet visi pa veikaliem masveidā drasē?
|
|
|
Post by k on Jan 27, 2021 18:33:50 GMT 3
MEMMĪTES KĀPOSTI
No bērnības atceros, ka lielākie svētki mūsu mājās vienmēr bija skābu kāpostu smaržas apdvesti. Kāpostus sautēja uz Mārtiņiem, kad Tētim bija Vārdadiena, un uz Ziemassvētkiem, kad ciemos nāca visas vecās radu tantes. Kāpostus ēda svētku vakarā un vēl pāris dienas pēc tam.
Kā jau visas garšīgākās lietas, padomju laikos labus skābētus kāpostus varēja nopirkt vien tirgū. Dažreiz tie bija sastopami arī veikalos, kur bija vai nu pārskābuši vai puspuvuši. Gan jau, ka pārdevējas nozagto tiesu muciņā kompensēja ar ūdeni no krāna un sauju sāls. Skābi kāposti kopā ar skābiem gurķiem, ķiplokiem un gumijas zābakiem mūsu bērnībā veidoja to neatkārtojamo aromātu, kas piederēja pie katra mazāka veikaliņa imidža.
Skābi kāposti manā bērnībā bija ļoti sensitīva teritorija, kurā katra saimniece bija pārliecināta – “nekas labāks nav iespējams” - jo tā bija gatavojusi vecvecmāmiņa, vecmāmiņa un mamma. Viesībās tie publiski tika slavēti, bet aiz muguras pelti un aprunāti. Skābi kāposti bija galvenais iemesls, kādēļ saimniece krita nežēlestībā. Tikpat bīstami reputācijai bija speķa pīrādziņi, kuros pēc trim kodieniem nevarēja atrast pildījumu.
Memmīte kāpostus sautēja vislielākajā – piecu litru alumīnija katlā. Bērnībā man tas likās milzīgs, un arī viss process likās nebeidzams, jo virtuvē rosījās pēc naktsmaiņas vairākas rindas veikalos izstāvējusi, nogurusi un sasārtusi Memme un Cīlīte. Viņām abām tur īsti vietas nepietika, bet ciemiņi bija gaidāmi daudz un reizēm smalki, un bija vien labi, ka bija tāda Cīlīte, kas koši sarkanā no galvas līdz kājām tērpusies, aizņēma vienu no abiem brīvajiem virtuves kvadrātmetriem - mizodama, rīvēdama un pukodamās par šaurību.
Kad apprecējos un aizgāju dzīvot uz laukiem, ēst bija jāsāk taisīt pašai, un tad, Naukšēnu pasta nodaļā kādā iepriekš pieteiktā tālsarunā no Memmītes uzzināju visas skābētu kāpostu sautēšanas fineses un sīkumus. Kamēr dzīvojām pie vecākiem, es augstāk par pavāra asistentu tā arī nevarēju uzkalpoties - Memme gatavoja pārāk garšīgi un labi. Domāju, ka daudzām jaunām namamātēm tā ir pazīstama situācija. Labi, ja virtuvē izvērsties neļauj sava mamma vai kāda Cīlīte, radu Milda vai Anna, daudz trakāk, ja to okupējusi vīramāte. Bet runājot par Memmītes kāpostiem, tad pat pārliecināti kāpostu nīdēji, pievīlušies neskaitāmos variantos, sarūgtinājuši daudzas centīgas saimnieces ar remdenu atzinību vai par kāpostiem skābāku ģīmi, pievienojās šī ēdiena cienītāju rindām, kad bija tos nobaudījuši.
SASTĀVDAĻAS:
1 kg skābētu kāpostu (bez cukura, citiem saldinātājiem un rīvētiem burkāniem);
1 kg sīpolu;
1 kg burkānu;
50 – 100 g cepamās olīveļļas vai/un 200 g žāvētas krūtiņas;
Ķimenes.
Šim daudzumam vajadzēs aptuveni 5 litru katlu.
PAGATAVOŠANA:
Ja kāposti ir tik skābi, ka nobaudot acis samiedzas, tad tiem vēlams ne tikai nospiest lieko sulu, bet arī noskalot zem krāna duršlakā (caurdurī). Ja kāposti ir garšīgi un tieši mēreni ieskābuši, tos katlā liek ar visu suliņu. Sīpolus rupji sagriež (tie vienalga izjuks un nebūs jūtami), ber klāt pie kāpostiem katlā un samaisa. Tad uzlej ūdeni, lai nosedz kāpostus un liek uz straujas uguns. Pievieno eļļu un/vai smalki sagrieztu žāvētu krūtiņu. Kad katls sāk vārīties, uguni nogriež mazāku, lai sautējums pieklājīgi burbuļo. Uzliek vāku, lai nesmird visa māja. Ja ir iespējams, aizver virtuves durvis un paver logu, jo smarža sākumā ir ļooooti specifiska – trūkst tikai svaigu gumijas zābaku, ķiploku un skābu gurķu smārds pilnai buķetei.
Paralēli nomizo burkānus un sarīvē uz smalkās rīves. Kad sautējums vārījies jau aptuveni 1,5 stundas, burkānus ber klāt un iemaisa. Tad sautē vēl aptuveni pusstundu un pašās beigās pēc garšas pieber sāli. Atstāj, lai savelkās vismaz pāris stundas. Vislabāk kāpostus gatavot iepriekšējā dienā. Daļu var ielikt hermētiskos trauciņos un iesaldēt; pēc atkausēšanas garšas starpību nejūt.
Šādi gatavoti kāposti ir ļoti veselīgi, skaisti oranži un garšīgi. Arī bez žāvētās gaļas tie garšos ne tikai vegāniem, bet arī gaļēdājiem, jo ir brīnišķīga piedeva pie gaļas ēdieniem.
P.S. SVARĪGI! Lietas mainās uz labu, mīļie! To sapratu, kad saņēmām Daiņa bērniem pienākošās pārtikas pakas no Rīgas Doma kora skolas. Tur bija gan garšīgie, ilustrācijai izmantotie kāposti, gan arī vērtīgi gaļas un tunča konservi, gan auzu pārslas, pankūku milti, pilngraudu makaroni, griķi, kartupeļi, burkāni, maize, āboli un piens – tādi, ko arī pati veikalā izvēlētos. Zinu, ka nekas tāds vēl pirms 10 gadiem nebūtu iespējams. Konkursu par piegādi uzvarētu lielākā kukuļa devējs un bērniem tiktu atvēlēti lētākie un sliktākie produkti.
|
|
|
Post by k on Mar 26, 2023 5:27:16 GMT 3
Vienkāršais, kas nav nemaz tik vienkāršs
Droši vien es te tagad neatklāšu Ameriku, bet pavisam nesen atklāju, ka vienkāršais nemaz nav vienkāršs. Droši vien katrs ir ēdis kādreiz ūdeņainus griķus, bezgaršīgus rīsus un kopā salipušus makaronus. Tas ir kaut kas baiss. Izrādās, lai patiešām pagatavotu garšīgus šos visvienkāršākos ēdienus, ir nepieciešamas zināšanas, liela koncentrācija un piepūle. Rīsi, griķi un makaroni neuzvārās paši. Tiem tik tiešām ir jāstāv klāt un jāzina, ko un kā. Es ļoti mīlu gatavot ēdienus un man nav problēmu pagatavot super gardu šašliku, cepeti vai kūku. Tomēr šie vienkāršie ēdieni man izrādījās liels izaicinājums. Pavisam nesen es atklāju, ka var pagatavot pavisam citādus rīsus, griķus un makaronus. Ja kāds to nezina, dalos iedvesmā.
Itālijā – makaronu dzimtenē ir tie īstie padomi makaronu vārīšanai. Te tas ir ne tikai jautrs, bet radošs process. Tieši itāļu padomi man iemācīja uzvārīt gardus makaronus. Agrāk es mēdzu vainot ražotāju, bet izrādās, nav pat lielas nozīmes, cik dārgi ir makaroni, nozīme ir tam, kā tos vāri. Un tā, makaroni ir jāvāra lielā ūdens daudzumā, vēlams – 5 litros ūdens, kuriem pievieno 2 tējkarotes sāls. Šādā ūdens daudzumā makaroni nevis vārās bariņā, bet gan dejo pa katlu. Tas ir svarīgi, lai makaroni nesaliptu. Kā Itālijā nosaka, kad makarons ir gatavs? Tur to vienkārši met pret sienu. Ja makarons pielīp pie sienas, tad tas ir gatavs. Ja izšķīst pret sienu, - tātad pārvārīts. Bet tāda makaronu mētāšana nav diez ko estētiska nodarbe un der tikai iesācējiem, pēc tam jau intuitīvi jūti, kad tas ir gatavs. Un te ir svarīgi patiešām notrāpīt to īsto stingrību, lai nav cieti un, lai nav pārvārīti. Un, kas vēl ir svarīgi, - nevis makaronus pārlej ar mērci, bet gan liek iekšā mērcē un ļauj tiem uzsūkties. Tādus padomus dod itāļi un tie tiešām strādā.
Griķi iegūst pavisam citu garšu, ja tos pēc uzvārīšanas apcep eļļā uz pannas. To darot, iztvaiko liekais ūdens, griķu smarža un garša paliek kārdinoša un intensīva. Tie ir pavisam citi griķi, nekā tie, kuri ir tikai uzvārīti.
Rīsi vārot ir jāsamaisa kopā ar labām garšvielām. Tieši intensīvi maisot, tie kļūst irdeni un pufīgi. Ir ļoti svarīgi rīsus uzvārīt līdz šai pakāpei. Nekam neder cieti rīsi un nekam neder salipuši pikucī. Rīsiem ideāli der gruzīnu garšvielas. Nu, man ar tām sanāca ideāli, arī krāsa – burvīga. Kurkuma rīsus padara skaisti zeltainus un pikantus. Rīsi ar pikantām, spilgtām garšvielām ir pavisam citi rīsi.
Patiešām, viss vienkāršais un pašsaprotamais nav tik vienkāršs un pašsaprotams, kā mums varētu šķist. Un tā ir ne tikai ar griķiem, rīsiem un makaroniem
|
|
|
Post by k on Jul 24, 2023 19:48:16 GMT 3
Ēšanas traucējumi kā norma
Tiek grauti un ārdīti dzīves pamati VISĀS jomās, paaudžu paaudzēs zinamās senču gudrības, kas bija pašsaprotamas, tiek aizmēztas mēslainē. Lai nav vairs vīriešu un sieviešu, ģimenes, veselīgas pārtikas utt! Bet tas jau nenotika ne šodien, ne vakar! Tas jau aktīvi notiek daudzus gadus! Kad pirms 10 gadiem es soc tīklos kliedzu par morālo pagrimumu, par mani smējās! Tagad tie, kas smējās, kliedz un vaimanā, ka viņu bērnus pataisīs par gejiem. Par vēlu pieleca mans teiktais.
Šoreiz parunāšu par ēdienu. Pēdējā laikā man tā aktīvi sākušas Tik Toku saskatījušās personas skalot smadzenes par to, ko drīkst, ko nedrīkst ēst un stāsta zilus brīnumus! Domāju, ka pie vainas ir Tik Tok guru, a izrādās, ka nē! Šodien palasīju svaigu mūsdienu žurnālu, kurš balstīts zinātniskos faktos un biju uz lāpstiņām no šoka, ko jaunu uzzināju! Nav jau nevienas dienas, kad notikumi pasaulē neizraisītu šoku. Šai pasaulē viss ir vienkārši - jeb kurus melus, murgus, perversiju atliek tikai pasludināt par oficiālu, zinātniski pierādītu normu un viss štokos! Patiesību tad var zākāt par viltus ziņām, visu veselo un normālo pasludināt par neveselīgo un nenormālo likumīgi. Un ko tu padarīsi? Da neko! Atliek dzīvot ar savu galvu, bet kā autsaideram, pasludinātam par jukušu, toties pēc saviem noteikumiem.
Tāda top ziņa no zinātnes žurnāla - visi graudi izraisa vēzi, tāpēc nedrīkst tos ēst! Opā! Gadsimtiem ilgi cilvēki ēda maizi, rīsus, makaronus un vēža nebija, dzīvoja ilgi un laimīgi! A tagad! Nē, nē, nē, indes un ķimikālijas ne pie kā nav vainīgas! Vainīgi ir graudi un tikai graudi! Varbūt tad maizes vietā lai piedāvā veselīgās kaitēkļu un nezāļu indes? Nafig audzēt tos bīstamos graudus! Kādreiz mēs no miltiem vārījām cūkām, teļiem putras un viss bija kārtībā. No mūsdienu graudu putras, kurus dāsni smidzināja, dzīvniekiem sākās epilepsija, centrālās nervu sistēmas traucējumi. Es to redzēju pati savām acīm, kā paēduši teļam domātu miltu putriņu ar pienu, visi kaķi nokrita uz grīdas un pa muti laukā gāja putas. Labi, ka kaķiem 9 dzīvības, izdzīvoja, bet slimoja vēlāk. Teļam putru vairs nedevām. Protams, vainīgi ļaunie graudi!
Jau 30 gadus sludina, ka cukurs ir baltā nāve. Nu, nu! Atrodiet kaut gramu cukura limonādēs, enerģijas dzērienos un kūkās?! Es jau sen vairs nepērku veikalos saldumus, jo man riebjas to ģiftīgi nenormāli saldā garša! Es saldumus gatavoju pati un droši varu apgalvot, ka saberot vienā mazā kūciņā 1kg cukura, es gribēdama neiegūšu to gifts garšu! Reiz veikalā nopirku nocenotus cepumus, nezinu, cik gadus tie bija stāvējuši veikalā, bet manā mājā tie bez izmaiņām nostāvēja 2 gadus! Tie nebija mainījuši ne izskatu, ne pretīgo garšu. Cilvēkus baro ar munificēšanas šķidrumu un visā vaino cukuru! Protams, pārspīlētās devās it viss ir kaitīgs, bet cukurs ir vajadzīgs enerģijai un sirdij.
Vēl viens nāvi izraisošs produkts esot visa veida tauki. Gadsimtiem ilgi mūsu senču spēks bija speķis un tauki. A kas ir tagad?! Pēkšņi visi aptaukojas, mirst?! Redz nu, ir dabīgie tauki, kurus cilvēka organisms izmanto un ir sintētiskie tauki, kurus organisms neizmanto un tie tad arī uzkrājas cilvēka organismā. Speķis un tauki, arī dabīgās eļļas ir vajadzīgas cilvēku smadzeņu darbībai un enerģijai.
Sen zināms fakts, ka cilvēkiem jāēd 4 reizes dienā, - brokastis, pustdienas, launags un vakariņas. Bez launaga var arī iztikt, ja kas. Strādājošiem cilvēkiem ir sevišķi svarīgas brokastis. Bet mūsdienās apgalvo, ka jāēd ir vienu reizi dienā!!! Var arī pierīties kā cūkai, bet tikai reizi dienā! Un nedrīkst ēst gandrīz visu, arī kartupeļi esot šausmīgi kaitīgi!
Perversiju attiecībā uz ēdienu paliek tikai vairāk kā jeb kurā dzīves jomā. Vieni paliek par vegāniem, citi pārtiek no saules enerģijas, žēl bērnu, kuriem no tā visa jācieš. Ja jau šī tēma pacelta, tad teikšu tā, ka cilvēka uzturu nosaka klimats un vieta, kur viņš dzīvo. Vegānisms cēlās no siltajām zemēm, kur patiešām var iztikt no augļiem visu gadu, kur ir silti. Pie mums tas neiet krastā. Nu pasakiet čukčām, ka jākļūst par svaigēdājiem vegāniem! 🤣
Attēlā: cūku taukos cepti sīpolloki, dabīgi audzēti, mājas vistu olas un dabīgi audzēti kartupeļi, viss pašu audzēts.
|
|
|
Post by k on Aug 28, 2023 22:12:36 GMT 3
Dzelzcelnieku kucinjasEjam pusdienās un … neaizejam. Dārgie pusdiendraugi, atvaļinājums ir beidzies un mēs atkal ēdam Bet šodien kaut kā stulbi sanāca… Es izlozēju “Mūsmājas”, kas mūsu grozā bija nokļuvušas kā vieta, kur “kaut ko paēst taču var”. Turklāt agrāk “Mūsmājas” vienmēr iekļuva domes rīkoto ēdināšanas vietu konkursu godalgotās vietās kā ātrās ēdināšanas uzņēmums. Beeet, kaut kā samulsām pie patukšajiem plauktiem, un nožēlojami mazdūšīgi griezām riņķī. Pēc tam gan spriedām, ka mierīgi varēja palikt. Un varbūt mēs tomēr sadūšosimies kļūdu labot, tāpēc šodien neko vairāk nestāstīšu Bet, par tādām bulciņkafejnīcām domājot, atcerējos vienu no savām pirmajām darbavietām - trauku mazgātājas amatu kafejnīcā “Stūrītis” Talsos. Tur pārdeva ļoti garšīgas “dzelzceļnieku kūciņas”. Man tās tik ļoti kārojās, ka pāris reizes pati arī atļāvos nopirkt. Kad mana trauku mazgātājas karjera beidzās, uzzināju, ka bufetniece štopē kūkas bez maksāšanas - tas tā pienākoties darbiniekiem. Arī manas mīļās “dzelzceļnieku kūciņas”. Tajā brīdī es to izkrāšļoto raganu - bufetnieci ienīdu no visas sirds. Un tagad man tik ļoti kārojas to kūciņu, ka traks var palikt Vai kaut kur Ventspilī tādas gatavo? Un no kurienes vispār tāds nosaukums - dzelzceļnieku kūka??? Attēlam ilustratīva nozīme, jo “Stūrītī” tomēr izskatījās citādi. Maris Raugulis Tai kūkai izcelsme karalska ir.lv/2020/11/11/izcila-vienkarsiba/Latvijā Aleksandra torte parādījusies par godu Krievijas cara Aleksandra III vizītei Rīgā 19. gadsimta nogalē. Sākotnēji šīs kūkas ēda tikai muižnieku un bagātu pilsētnieku namos, bet 20. gadsmitā, kad cukurs kļuva pieejamāks, Aleksandra kūka kļuva populāra arī tautā. Starp citu, šo torti bija iecienījusi arī turīgā Armitstedu dzimta. Padomju laikos, kad cara vārdu nosaukumā nedrīkstēja lietot, tā pārtapa par smilšu vai dzelzceļnieku kūku www.garsigalatvija.lv/aleksandra-kukas.../Ja var ticēt grāmatā aprakstītajam, Aleksandra kūkas Latvijā cepa jau pirms Aleksandra III valdīšanas laika. Tādā gadījumā iespējams, ka recepte šurp nonākusi agrāk, un, iespējams, tomēr saistīta ar Aleksandru I. Pārāk negribētos kavēties pie padomju perioda, kad šo recepti degradēja pēc tā laika metodēm, tāpat kā daudz ko citu. Gaudenās konditorejās izmantoja sliktas kvalitātes izejvielas – lētu margarīnu un līdz nepazīšanai pārvārītu ābolu povidlu. Toreiz tās sauca par smilšu kūkām, kuru garšā dominēja pievienotā soda. Kāds nu vairs Aleksandrs! Ar Romanovu dinastiju komunisti bija tikuši galā uz visiem laikiem. Vēl viens tajā laikā radies nosaukums bija Dzelzceļnieku kūka. Cilvēki toreiz smējās, ka šī kūka ir ļoti cieta un tai ir sliedes – bija variants kūkai ar kakao glazūru, kas vijās pamīšus ar baltām glazūras svītrām, atgādinot dzelzceļa sliedes. Šādas kūkas bija atrodamas dažādās šaubīgās vietās – staciju bufetēs, lētās ieskrietuvēs, kur tās varēja turēt plauktā nedēļām, īpaši nemainoties izskatam un garšai. Un nevienam pat prātā nenāca, ka šīs kūkas recepte reiz atceļojusi no galma virtuves un priecējusi imperatorus. .. Jaungada Olivjē salātos jau ar vēžus un irbes aizstāja ar padomju produktiem
|
|
|
Post by k on Oct 29, 2023 1:57:29 GMT 3
Burkānu pīrāgs indiešu gaumē
250 g miltu;
cepamais pulveris 20 g
(soda+citronskābe+ciete);
125 g sviesta;
2-3 burkāni;
100 g skābs krējums;
125 g cukurs;
100 g rozīnes un rieksti;
1/2 tējk. kanēlis;
1/2 tējkarote kardamons;
1/2 tējkarotes Garam masala (pirku RUDRĀ uz Skolas ielas);
pūdercukurs.
Pagatavošana
Izkausē uz lēnas uguns sviestu kopā ar garšvielām (kanēli, kardamonu, garam masala),
Tad sajauc ar pārējām sastāvdaļām (sarīvētiem burkāniem, izmērcētiem riekstiem un rozīnēm (var izmantot arī kaltētas dzērvenes), miltiem, cukuru, cepamo pulveri un krējumu);
Tad liek uz cepampapīra uz pannas un cep sakarsētā krāsnī 200 grādos 25-30min.
Pēc tam ņem laukā un apber ar pūdercukuru, rotā ar augļiem un saldo krējumu pēc izvēles.
|
|